Aizraušanās. Ziemas dāvanas glabā pļavas siltumu.
Iecavniece Gita Kravala ir vitāla un ziedoša, iespējams, ar pēdējo gadu hobiju uzņēmusi sevī vasaras pļavu košumu. Jau trešo gadu viņas aizraušanās ir ārstniecības augu vākšana.
Ar pavasara siltumu
Izžāvēti pirtiņā, kur kalpo par dabiski neatkārtojamu dizaina elementu, tie nonāk ne tikai Gitas ģimenes iecienītajās zāļu tējas krūzēs, bet arī smukās tūtiņās ar pieskaņotu lentīti, ko dāvanā Ziemassvētkos saņem dāmas radi un draugi, īpaši cilvēki. Virsū uzraksts, piemēram, «Gitas kliņģerīšu tēja». Oriģināli un ar sirds siltumu.
«Tas sanāk viegli un brīvi,» teic čaklā vācēja, kura padomus smeļas 1968. gadā izdotajā Annas Pētersones grāmatā «Savvaļas ārstniecības augi». Te detalizēti aprakstīts augu izskats un dziedniecības spējas. Žēl tikai, ka bildes nav krāsainas, nosaka iecavniece.
Gitas tējas ir garšīgas un veselīgas. Līdz ar pirmajiem siltajiem pavasara saules stariem viņa salasa māllēpju ziedus un lapas, kas ir lielisks līdzeklis pret klepu. Kulminācija lasīšanai ir ap Jāņiem, un šis laiks ir pareizākais, profesionāļiem piekrīt Gita.
«Mani saista pats vākšanas process,» stāsta iecavniece, «paņem grāmatu, izpēti, kad ko var lasīt un ko tas dod. Tad ej uz pļavu vai lauku un mēģini atrast.»
Uz nometni Krimā
Jau skolā viņa izcēlusies ar to, ka pazinusi gandrīz katru puķīti, kas auga pļavā. «Laikam jau vecāmemme – tā saka Rundāles pusē, no kurienes esmu, – iemācīja,» secina Gita. Zināšanas vainagojās ar uzvaru toreizējā rajona bioloģijas olimpiādē un potenciālo braucienu uz visas valsts olimpiādi, taču tas sakrita ar ceļazīmi uz pionieru nometni «Arteks» Krimā. Protams, izvēlējos padzīvot mēnesi pie Melnās jūras, atzīst zāļu zinātāja.
Vākumu pati Gita ar tuviniekiem cītīgi lieto visu gadu gan tējās, gan skrubjos pirtij – nesen izlasījusi, ka augus var samalt un likt klāt pirts substancēm. Pašai favorīte ir vīgriežu tēja ar medu aukstos rudens vakaros pirms miega un piparmētru tēja, kas silta vai auksta der visos gadalaikos.
Iecavniece stāsta: «Man patīk augus iebērt stikla krūkā, kur tie atveras gandrīz kā vasarā. Kliņģerīšu, margrietiņu un rudzupuķu ziedi, šķiet, atdzīvojas un atgādina jūlija siltumu.» Gitai ir vēl viens hobijs – gleznošana: «Jā, savākto esmu arī uzzīmējusi, bija tāda saulgriežu glezna – salasīju visādus augus un pušķi tieši Jāņos uzgleznoju.»
«Manā pusē ir dažas iemīļotas pļavas,» vākšanas vietas apraksta zāļu sieva, «šogad mana mīļākā pļava pie Rosmes izrādījās nomiglota apstrādei, bet uzgāju mežā vienu citu, vēl skaistāku.»
Vīgrieži ar lidmašīnām
Ziedus Gita vāc visu vasaru, jo grāmatā rakstīts – lasīt tad, kad zied. Tagad viņas krājumos ir piparmētras un kliņģerītes no pašas dobes, liepziedi, biškrēsliņi, vīrceles, ugunspuķes, margrietiņas jeb pīpenes, rudzupuķes, jasmīnziedi, ceriņziedi, vīgriezes, vībotnes jeb dabiskais «aspirīns», visādi āboliņi, amoliņš, jānīši, rožlapas, vēl asinszāles, pelašķi un «baigi svarīgie augi», vācēja nevar vien beigt skaitīt.
«Tas nav kā īsts hobijs, bet izdzīvošana, lai ziemā nav jāslimo un zāles jādzer,» saka saimniece, «visi mājās dzer zāļu tējas ar medu un svaigas upenes ar cukuru. Ir tāda vajadzība lasīt.»
Uz kursiem Gita neesot bijusi, visu darot pēc intuīcijas: «Tas būtu pārāk pareizi, un man liktos, ka tas, ko darīju līdz šim, ir nepareizi.» Tējas arī viņa jaucot pēc sajūtas. Nesen pamēģinājusi ko jaunu – rožu ziedlapas ar brūno cukuru un auzu pārslām. Darbojas, smaržo!
Ziemā Gitas mājās dzer tikai zāļu tēju no īpašām Latgales podnieka darinātām milzu krūzēm, kas sen pirktas meistara ceplī. Kravalu vasaras vakara rituāls ar īpašu noskaņu – sēdēt vēlu dārzā, vērot saulrietu, lidmašīnas dodamies uz nolaišanos un dzert vīgriežu tēju…
