Mūspuses novados šomēnes jau plaši un daudzveidīgi noritējusi gatavošanās Līgo svētkiem, bijušas pat īpašas Jāņuzāļu pazīšanas mācības, kā, piemēram, Vecumnieku novada Bārbelē. Ielīgošana izskanējusi Bauskas novada pagastos. Sniedzam nelielu ieskatu, kā svētki ieskandēti Bārbelē, Codē un Brunavas pagasta «Andrejmuižā».
Zāļu tējas – palīgs mundrumam un veselības stiprināšanai
Līgo mācībās jau 12. jūnijā zināšanās un pieredzē par vainagu pīšanu, zāļu tēju vākšanu un lietošanu, kā arī par vasaras saulgriežu tradīcijām un rituāliem dalījās Bārbeles folkloras kopa «Tīrums». Mācības notika bārbelietes Daces Žuromskas ziedu pilnajās un krāsainajās pļavās sadarbībā ar biedrībām «Zemgales mantojums» un «Jaunatne smaidam».
Pļava ļauj atgriezties bērnībā
Saulīte pakāpusies debesu kalnā un līgojas, it kā minstinoties – augstāk vairs nav kur, bet atpakaļ vēl ne. Daba pašā plaukumā, kā tādā visplašākajā atvērumā, un mēs tur viducī – pļavā, basām kājām… Tā var raksturot burvības mirkli, kurā kopā pulcējās folkloras kopas «Tīrums» dāmas. Cita par citu zinošākas viņas dalījās pieredzē, viedokļos un zināšanās par Jāņu puķēm.
Tādas pļavas, kādas ir Bārbelē, Latvijā ir retums. Pļava kā latviešu filmās, teikās, nostāstos un tautasdziesmās. Ar krāšņiem, bagātīgiem ziediem pārpildītas. Tāda ir arī Daces pļava, kurā ducis interesentu lasīja Jāņu zāles.
Zanda no Bauskas novada Gailīšu pagasta Pāces uz Bārbeli brauca, intereses vadīta. «Mums Pācē nav nevienas pļavas. Ir tikai labības lauki vai aizaugušas teritorijas, bet šeit… Te ir tik ļoti liela Jāņu zāļu daudzveidība, ka acis žilbst,» pirmos iespaidus par Bārbeles pļavu teic Zanda. Viņa zāļu tējas uzturā lietojot jau sen. Receptes izzinātas no bērnības, kad daudz laika pavadīts vecmāmiņas mājās. Zanda priekšroku dod suņuburkšķiem, skābenēm, madarām un vanaga actiņai.
Bārbeliete Velta Brazauska pļavā salasītos labumus lieto ikdienā. «Pļavas augi dod prātam mundrumu. Esmu atklājusi, ka raspodiņi ir sieviešu tēja. Tā palīdz pret sievišķām kaitēm un stiprina imunitāti. Pelašķus dzeru pret saaukstēšanos,» savā pieredzē dalās Velta.
Mazāk izvēlīgs nekā dāmas ir Pēteris Šimēns. Viņš ar ūdeni sajauc visu, ko pļava spēj dot. «Nekas, kas izaug no zemes, nevar būt slikts un kaitēt cilvēkam. Veikalos pārdod kaitīgākas lietas. Iecienītākā Jāņu zālīte man ir piparmētra. Tā nomierina labāk par kafiju. Es zaļumos jūtos kā bērns, kurš palaists brīvsolī. Eju pa pļavu, lasu ziedus un atminos bērnību,» jau nedaudz aizdomājies, lūkojoties debesīs, noteic bārbelietis Pēteris.
Svētīgākais augs – pīlādzis
Kad stundu ilgā ziedu lasīšana ir beigusies, jaukā kompānija saplūkusi ap pussimt dažādu ziedu. Vairākums zināmu, daži ne. Bārbeles folkloras kopas «Tīrums» vadītāja Irita Vimba domubiedriem stāsta par ziedu īpašībām, šķirstot grāmatas, meklē nepazīstamo puķu nosaukumus, galu galā reti kura puķe paliek nepazīta. Zāļu lasītāji nospriež, ka ugunspuķi nevar pīt vainagā, tā ir pārlieku enerģētiska. Līgo laikā dabā enerģijas ir pietiekami daudz, tāpēc papildu deva nav ieteicama.
«Indīgu puķi var atšķirt pēc toņiem un smaržas. Tā vienmēr būs neparasta, zieds, kas iekritīs acīs un izcelsies uz citu fona,» raksturo Irita. Svētīgākais Jāņu augs ir pīlādzis. «Tas noteikti jāiepin vainagā aizsardzībai, bet tā, lai nekrīt acīs un ir nemanāms,» iesaka folkloras kopas «Tīrums» vadītāja.
Vācami ziedēšanas laikā
Iebrien pļavā un ļaujies – smaržai, krāsai, skaņām, sajūtām, jo viss, ko roka būs noplūkusi, ir tavējais, vajadzīgais. To visu mums dāvā pļava. Parastās Jāņu zāles ir ļoti dažādas, bet jau no seniem laikiem paparde kopā ar vībotni ir burvības zāle. Rakstos tiek pieminētas arī zilgalvītes, baldriāns, āboliņš, retēji, dedestiņas, suņu burkšķi, dadži, nātres, purva grīslis, biškrēsliņš, gušņas, balandas, lupstāji, mētras un citas.
Par zāļu tējām praktiskus padomus sniedz Dace Žuromska. Viņa zāļu tējas vāc un lieto 35 gadus. Augi vācami ziedēšanas laikā, bezlietus dienās. «Žāvēju augus telpā, buntītēs vai izklaidus uz tīra audekla, nost no saules stariem. Izžāvētas zālītes glabāju auduma maisiņos un lietoju pēc vajadzības līdz nākamajam gadam. Visspēcīgākā iedarbība ir tējām no ziedošiem augiem. Tas ir stāsts par mītu, ka Jāņos vāktās zālītes ir visspēcīgākās. Jāņu laikā ziedošie augi ir tikai daļa no visiem pļavas labumiem. Piemēram, māllēpes jau sen noziedējušas, bet pelašķis vai ugunspuķe vēl tikai ziedēs. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem – visspēcīgākie esam savos jaunības un brieduma gados, neatkarīgi no tā, kurā laikā dzīvojam, – gadsimta sākumā vai beigās,» ieteikumos un pārdomās dalās Dace. Viņa akcentē: «Zāļu tēja ir kā palīgs veselīgam dzīvesveidam, mērenībai un zināšanām. Es zāļu tējas lietoju, lai uzturētu veselību, nevis ārstētu slimību.»
Izmanto zīlēšanā
Vainagus Jāņos pin sievas un meitas. Sapin sev un saviem Jāņiem, un tas drīzāk ir meditatīvs, nevis racionāls vai praktisks process.
Dace piekodina, ka vainaga mešana ir maģiska darbība, ko izmanto zīlēšanā. Tā teikts latviešu tautas paražās. Jaunas, neprecētas meitas met savus vainagus ozola zaros – ar kuru reizi metot vainags paliks ozolā, pēc tik gadiem meita izies pie vīra. Vainagus var mest arī upē un no rīta vērot, vai tie sagājuši kopā. Visu to darot, nedrīkst ne ar vienu runāt vai smieties. Ir arī citas darbības ar neparedzamu iznākumu, ko gaida kā norādījumu. Tā ir ar smilgu siešanu – jāņem sešas smilgas un jāsasien tās galos pa pāriem kopā. Ja izveidojas aplis, tad nodomātais piepildīsies, ja ne – nepiepildīsies.
UZZIŅAI
Ziemā pret saaukstēšanos un klepu – Islandes ķērpja (Cetraria islandica) tēja. Tā ir ļoti, ļoti rūgta, bet tikpat efektīva;
Iekaisušu un pūžņojošu acu skalošanai – mārsila (Thymus serpyllum) tēja;
Labam miegam noder vībotne (Artemisia vulgaris), parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria) un baldriāna (Valeriana officinalis) ziedi;
Raspodiņš – sievišķām kaitēm, urinēšanas problēmām, imūnsistēmas stiprināšanai.
Ne tās visas Jāņa zāles,
Ko rauj Jāņa vakarā;
Rubatenes, buldurenes,
Tās īstās Jāņa zāles.
Iedanco Codes jauno estrādi
Codes pagastā top jauna publiska atpūtas vieta. Vietējie tai devuši jau iemīļotu nosaukumu «Ciema dārzs». Pirms vasaras saulgriežiem codieši pulcējās uz jaunās deju grīdas iesvētīšanu.
Piektdienas, 17. jūnija, pievakarē, codieši vasaru ielīgoja laukumā pie daudzdzīvokļu mājām Draudzības ielā. Uz melnā asfalta seguma deju rakstus izzīmēja Brunavas pagasta deju kopas «Rota» dalībnieces, ar vēja brāzmām sacentās pagasta folkloras kopas «Dreņģeri» dziedātāju balsis.
Otra šī vakara ielīgošana tika gatavota topošajā estrādē. «Laikam jau codieši visu gadu bija pārāk maz Jāni daudzinājuši, tādēļ tas ar saviem vēja kumeļiem mākoņus neizdzenāja. Pagasta jauniešu deju kopa uz jaunās estrādes spēja izpildīt tikai vienu deju. Tad lietusgāzes dejotājus nodzina no skatuves,» par otro ielīgošanas koncertu stāsta pagasta kultūras darba organizatore Solvita Rotberga.
Lai arī jaunā 12×12 metru lielā dēļu grīda izbaudīja tikai vienu priekšnesumu, dejotāji to atzina par stabili izbūvētu un labu skaistai dejošanai. Codieši, vēja un lietus samulsināti, drīz vien izklīda. Promejot vairākums tomēr atzina, ka «Ciema dārzs» ar laiku varētu kļūt par labu vasaras izklaides pasākumu norises vietu. Tas ir pietiekami tālu no mājām, lai lustētāju trokšņošana netraucētu klusuma baudītājus. Vienlaikus attālums līdz dārzam ir kājām pieveicams, tādējādi uz zaļumballēm nebūs jābrauc ar auto. Tiek domāts, ka šeit varētu rīkot Codes pagastā iecienīto Miķeļdienas tirgu, kas līdz šim, ļaužu plaši apmeklēts, notika skolas apkaimē.
«Andrejmuižā» – ar vasaras pilnbrieda spēku
Vasaras saulgriežu neatņemama sastāvdaļa ir gatavošanās svētkiem. Tos nevar ieslēgt kā seriālu televīzijā – iesēsties dīvānā, nospiest pogu un sākt svinēt. Vasaras saulgrieži – tas ir rituāls vairāku dienu garumā. Tajā katram cilvēkam, katrai puķei, smilgai un ikvienai gaišai domai ir jāatrod sava vieta – vainagā, cilvēku sirdīs.
Brunavas pagasta «Andrejmuižā» gada garākās dienas godināšana aizsākās jau labu laiku pirms 21. jūnija – gada īsākās nakts. Kā atzina mājas saimniece Valentīna Pozņaka, galvenais ir satikties un kopīgā darbā svētkus ievest mājās. Uzteicot čaklo saimnieci, kā arī viņas kungu Kārli Naujoku, jāmin, ka mājasvieta gada laikā kopš pērnajiem saulgriežiem vēl vairāk ir saposta, nostiprināts varenais dambis, tā nogāzes bagātina ziedu stādījumi. Liela vērtība šajā mājā ir radu satikšanās, mielasta gatavošana un viesu uzņemšana.
Saimnieces māsas Veronikas Jurčas virsvadībā «Andrejmuižā» tapa tradicionālais Jāņu siers – pieneņu ziedu dzeltenumā, bagātināts ar Latvijas vasaras maigo garšu. Pannā tika guldīti un gardi čurkstēja pašu pildīto desu luņķi. Mielastam noderēja arī pīrāgi, plātsmaize, miestiņš – lieki piebilst, ka viss pašu darināts. «Es saprotu, ka veikalnieki Jāņiem gatavojas ļoti cītīgi – no alus pudelēm un siera rituļiem plaukti jau ieliekušies. Tās noteikti ir gardas un labas mantas, tomēr pašu rokām gatavotam aizdaram ir cits smeķis. Tam ir vasaras pilnbrieda spēks, mūsu mīlestība un labās domas,» skaidro V. Pozņaka.
Ielīgošanā «Andrejmuižā» 20. jūnija pēcpusdienā viesos ieradās dāmas no Ceraukstes pagasta. Bibliotekāre Valentīna Tarvide iepazīt «Andrejmuižu» bija atvedusi biznesa bibliotēkas aktīvistes, kuras pirms tam bija aplūkojušas arī Brunavas pagasta zemnieku saimniecību «Krišjāņi».
«Abos apskates objektos guvām dažādas pozitīvas emocijas. «Krišjāņos» mums patika jauno cilvēku uzņēmība, meklējot veidus, kā dažādot saimniecisko darbību. Iepazinām siera un saldējuma ražošanu, apskatījām aitu ganāmpulku. Savukārt «Andrejmuiža» ir lielisks piemērs tam, ko ar darbu var panākt strādīgi cilvēki. Patīkams pārsteigums bija iepazīšanās ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēju, dzejnieci Rasmu Urtāni. Dziesmas, dzeja, akordeona spēle – viņa tiešām ir universāla māksliniece, no kuras staro latviskās pasaules skaistums, labestība un daudz jaukas enerģijas. Īpašu skanējumu Līgo dziesmas ieguva, kad tās izpildījām, uzkāpušas «Andrejmuižas» tornī. Labi, ka bija dziesmu lapiņas, citādi viena otra melodija izgaistu klusumā,» pozitīvās emocijas atklāj V. Tarvide.
Ceraukstiete Ruta Dubinska uzsver neparasto dziesmu sasaukšanos, kad viena grupiņa dziedāja tornī, otra – izkārtojusies uz dambja: «Šķita, paceļamies kādu metru virs zemes. Lielo koku ielokā, līdzās ziediem rotātajai nogāzei, mūsu melodijas izskanēja kā burvīga saulgriežu mistērija. To var panākt vietā, kuru daiļu darījušas saimnieku un viņu radu, draugu un atbalstītāju čaklās rokas. Esot Zemgalē, baudījām latgalisko sirsnību un mīlestību. Šī bija viena no tām skaistajām reizēm, kad bija tik jauki, ka negribējās doties projām.»
Īpašu pēcpusdienas šarmu radīja K. Naujoka mīlas dzeja, kuru viņš runāja vācu valodā. Tās atkal bija agrāk neizjustas emocijas.
