Pienācis vakars. Logos lien spokainas ēnas. Es, stērbelēs ieķēries, velku vecomāti uz krēsla pusi, lai, kā viņa saka, mocītu ar saviem muļķīgajiem jautājumiem.
Pienācis vakars. Logos lien spokainas ēnas. Es, stērbelēs ieķēries, velku vecomāti uz krēsla pusi, lai, kā viņa saka, mocītu ar saviem muļķīgajiem jautājumiem. Un tad jau viņa ir krēslā. Es – uzsēdies uz sava koka zirdziņa, un mēs kopā joņojam, tas ir, joņoju es, bet viņa kavējas jaunības atmiņās.
– Vecomamm, kā bija, kad mums vēl piederēja zeme? Tā bija – to esmu dzirdējis.
– Tas bija vēl tais sensenajos laikos, kad mūsu mazā Latvija sāka patstāvīgi dzīvot. Mēs aizgājām prom no Krievijas, taču visu laiku palika bailes, ka tik viņi mūs neievelk atpakaļ!
– Bet, omīt, mēs taču varējām prasīt palīdzību kā es lielajiem puikām!
– Tā arī izdarījām – aicinājām palīgā lielos, bet viņi par palīdzēšanu paprasīja mūsu zemi.
– Tad jau gan, vecomamm! Lielais Jānis prasa man tikai bonbongas, bet kā tad viņi zemi atņemt varēja?!
– Atņemt jau neatņēma, tikai strikti noteica, kur sēt, kur art, kur pļaut un kur kaziņu paganīt.
Taču mūsu ļaudis tam negribēja piekrist un gāja uz ceļiem buntoties. Tad Rietumu kungi izdomāja jaunu viltību. Uzpirka mūsu dižļaudis, lai tie sanaido zemniekus, un tad tikai sākās dalīšana mazajos un lielajos. Mazajiem ar dižvīru likuma palīdzību tika aizliegts viss, bet lielajiem tiks iedvesta cerība nākotnei. Tad jau cīņa arī bija galā. Kaimiņš uz kaimiņu greizi lūkojās.
Tomēr palika diezgan daudz lielo zemnieku, arī tos vajadzēja sanaidot. Vieniem iedeva naudiņu, otriem nekā. Taču naudiņu dod tikai tad, ja pērk viņu, Rietumu, labumus. Nu jau zemnieku, kas lūkojās nākotnē ar drošu skatu, palika vēl mazāk, taču tie bija drošs dižļaužu balsts laukos. Tagad, kad palicēju bija tik maz, jau varēja strikti norādīt, cik kult, cik sēt, cik pļaut un slaukt, un arī kaut. Palikušie jutās it kā parādā – taču kaut kas ir saņemts, un piekrita tam visam.
– Tad jau zeme palika mūsu ļaudīm?
– Tā nu ar’ bija.
– Tā kā dižļaudis bija Rietumu kungiem zemi solījuši un naudiņu ņēmuši, tad vajadzēja pildīt solīto. Mūsu zemē uz nebēdu salaida Rietumu ēdamlabumus, kuri izrādījās lētāki, jo viņiem bija visas piemaksas, bet mūsu zemniekam – tikai ceturtā daļa. Piemaksas atvēlēja no tās pašas naudiņas, kuru bija mūsējie tērējuši, dārgos traktorzirgus pērkot, un arī no tās, kuru it kā iedeva mums šos pašus dzelzszirgus pirkt. Un tad vēl mūsu dižļauži izlaida biezu likumrulli, kurā viss bija uzskaitīts, par ko no zemnieka vēl varētu naudu ņemt.
Tad nu zemīte citur lēnām, citur ar lielu blīkšķi pārgāja veco muižkungu īpašumā.
Tagad gana mēli kulstīt, celies un iesim! Jāizlaiž taču baronlielskunga staltbrieži pieguļā. Naktīs esot leknākā zāle.
Rundāles pagasta zemnieks
