Vējā kā karogi plīvo kleitas, bikses, krekli un džemperi. Pļaviņa iepretim nolupušu blokmāju pudurim ir pilna drēbju.Ap lietoto mantu kaudzēm rosās cilvēki. Galvenokārt – sievietes ar bērniem. Katrs uzlaiko kāroto apģērba gabalu, grozās kā pie spoguļa. Tie, kas jaunas štātes jau izvēlējušies, pasit saiņus padusē un priecīgi dodas mājup. Gluži parasts sestdienas rīta skats nomaļu ciemu centriņos. Šajā epizodē neparasta šķiet manu ceļabiedru reakcija. Viņi ir rīdzinieki, kas pāris reižu gadā izbrauc ārpus pilsētas, lai vērotu rozes Rundālē vai rudens lapas Siguldā. Citas saiknes ar laukiem viņiem nav.«Ko tie cilvēki tur dara?» neizpratnē uz mani palūkojas pie stūres sēdošā paziņa. Nu man ir jābrīnās par tādu naivumu. Sieviete zina, ka eksistē neskaitāmi «second hand» veikali, bet viņas ģimenei ne reizi nav nācies tos apmeklēt. Izstāstu visu, kas man ir zināms par lietotu apģērbu izbraukuma tirdzniecību. Mašīnā iestājas klusums. Kāds saķer galvu un ievaidas: «Kā tauta var nolaisties līdz tādam pazemojumam, lai nēsātu ārzemnieku nolietotās lupatas? Varbūt tās ir savāktas slimnīcās, varbūt morgos? Kādas šausmas! Var taču aizbraukt uz apģērbu tirgu. Ķīnas preces visur pārdod ļoti lēti.»Manai iecietībai nu ir pienācis gals. Saprotu, ka konfliktēt ar paziņām ir nelāgi, taču vārdu eksploziju nespēju apturēt. Ceļabiedri manī it kā ieklausās, bet jūtu, ka īsti noticēt nespēj. Jā, viņi zina, ka Latvijā ļoti daudzas ģimenes dzīvo trūkumā, taču neaptver, ka vispārēja nabadzība ir realitāte, nevis abstrakcija. Tā ir liekulīga izlikšanās vai pilnīga neinformētība? Atbildi tā arī neesmu atradusi.
