Vitas modes studijai Vecumnieku tautas namā pagājušajā sestdienā bija pirmā skate.
Vitas modes studijai Vecumnieku tautas namā pagājušajā sestdienā bija pirmā skate.
Pat necerēti daudz apmeklētāju sanāca, lai vietējā kultūras iestādē skatītos līdz šim neredzētu programmu «Mode – Vecumnieki – 2000». Studijas vadītājai Vitai Čepulei un 15 meitenēm šajā dienā uztraukums jaucās ar prieku, bet prieka tomēr bija vairāk. Gandarītas jutās arī skaistkalnietes Ināra Strēle un Ivita Elksne, kuru modelētās frizūras un vizāžas jauki iederējās vakara programmā.
Iedrošina arī tuntulītes
Modes studijas vadītāja Vita Čepule stāsta: «Esam pašā pirmsākumā un darbojamies Vecumnieku tautas nama paspārnē. Mana vēlēšanās ir palīdzēt atraisīties biklām būtnēm un arī tādām, kuras ārēji neatbilst vispārpieņemtiem standartiem. Lai meitenes māk sevi pasniegt, lai nebaidās, ka apģērbā un izskatā nesaplūst ar masu, lai uzdrīkstas būt atšķirīgas. Viņas tik ļoti grib darboties un pat pieprasa, kad kas būs un ko darīsim. Skatei gatavojās arī patstāvīgi manas prombūtnes laikā.»
Vecumnieku vidusskolas meitenes pavasarī īpaši posās «Aprīļa pilieniem», vasarā Cēsīs piedalījās skatē «Tērpa sirdspuk- sti 2000». Iesācējas bija dažas, tagad ir stabila grupiņa, kas, šķiet, atklājusi īpašos modes mākslas sirdspukstus. Meitenes nodarbībās tiekas ar psiholoģi, mācās aktiera meistarību. Vita viņām dala savas zināšanas par šūšanu, apģērba kultūru un stilu.
«Dzintarjūras mantojumu» ievēro
Šonedēļ aprit gads, kopš šuvējmeistare V. Čepule iepazinās ar Gintu Traini un viņas dibināto bērnu modes teātri. Tā noticis, ka Vitas sirdsdarba sākums rodams Līgatnē. Pēc stilistu kursu beigšanas viņa konsultēja G. Traines audzēkņus. Pavisam negaidot Ginta ierosināja veidot tērpu kolekciju. Klausoties grupas «Iļģi» mūziku, radās doma par «Dzintarjūras mantojumu», latviskā garā ieturētu kolekciju. Tērpi tapa gandrīz no nekā. Atradās liels rupja linaudekla gabals, Vitas vectēva linu palagi, zvejnieku tīklu fragmenti, pat aizkari derēja. Tad vēl – vecas krelles, koka, raga, dzintara gabaliņi.
«Raizējos gan, kā būs, jo Ginta taču mani tik maz pazina, bet uzticējās. Kad aizvedu pusi darbu, viņai patika. Mākslinieki Raudiņi Līgatnē gatavo koka rotas, konkursam arī tās izmantoju,» atceras Vita. Kolekcija pirmo lielāko ievērību guva modes festivālā Viļņā. Lietuvieši savukārt Gintas modes teātri un arī Vitu uzaicināja līdzi uz Spāniju.
Ar talismanu somiņā
Lietuvas koncertprogrammā bija savi numuri, Līgatnes bērni kolekciju «Dzintarjūras mantojums» rādīja atsevišķi. «Katrā ziņā mūs ievēroja ar tautisko. Ginta režisē teatralizētus uznācienus. Uz skatuves pirmais dodas puisis un imitē kaņepju sēšanu, kas izriet no «Iļģu» dziedātā teksta. Tad seko pārējie bērni un viņu kustības atšķiras no ierastajām. Spāņiem patika, tādēļ mūs atkal uzaicināja nākamgad piedalīties festivālā,» tā Vita. Vēl viņa stāsta, ka Lietuvā darbojas daudz bērnu modes teātru, tiem bieži notiek konkursi un festivāli. Finanses iegūst, gatavojot projektus un izmantojot jaunatnes izglītošanai paredzēto naudu. V. Čepule neslēpj, ka viņas studijai jāiztiek ar minimāliem līdzekļiem, ko var atlicināt bērnu vecāki.
Braucot tālāk projām no mājām, Vita somiņā allaž iemet no koka virpotu mēnestiņu. Tas ir viņas talismans, ko izmanto arī Gintas modes teātra uznācienos. Puisis liek kaklā mēnestiņu, meitene – saulīti. Šie simboli izstaro labestību un saikni ne vien ar ikdienišķo, bet arī ar Visumu.
Ikdienā V. Čepule kopā ar kolēģi Svetlanu Kuzņecovu sastopama Vecumnieku centrā viņu abu iekārtotajā darbnīciņā. Sēžot pie šujmašīnas, Vita arī sapņo… Un daži sapņi jau ir piepildījušies.
