Kādreizējais baušķenieks, Bauskas 1. vidusskolas absolvents Arnis Kaktiņš, 1996. gadā nodibināja tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru «SKDS». Par to viņš lakoniski saka: «Centrs zināmā mērā ir mans bērns.
Kādreizējais baušķenieks, Bauskas 1. vidusskolas absolvents Arnis Kaktiņš, 1996. gadā nodibināja tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru “SKDS”. Par to viņš lakoniski saka: “Centrs zināmā mērā ir mans bērns. Dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ bija iespēja, kas netika palaista garām. Kad viss tika veidots, nebija domas, ka varētu būt tik sekmīgs rezultāts.” Sākotnēji centrā bija trīs darbinieki, pašlaik pilna laika darbinieku skaits pārsniedz divus desmitus. Darbam izmanto divus simtus labi apmācītu intervētāju.
Arnis ir kļuvis par absolūtu rīdzinieku, ļoti reti, pāris vai vienu reizi gadā, viņš apmeklē tuviniekus. Arņa tēvs, ilggadējs piensaimnieks, kādreizējā Bauskas piena kombināta direktors Elmārs Kaktiņš, un brālis Māris Īslīces pagastā izveidojuši savas zemnieku sētas un dzīvi saistījuši ar laukiem.
Kāds ir bijis jūsu izglītības un darba ceļš?
– Pēc vidusskolas mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, ieguvu bakalaura grādu datorzinībās. Esmu studējis Rīgas Biznesa institūtā uzņēmējdarbības vadību un aizstāvējis maģistra darbu. Mācības notika tikai angļu valodā. Atšķirībā no lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju es pats esmu izvēlējies nodarbošanos un pēdējos desmit gadus darījis to, kas pašam patīk, kas ir jauks un dod prieku. Esmu strādājis Aizsardzības ministrijā, biju atbildīgs par datorlietām. Kādreizējā Latvijas Depozītu bankā vadīju tirgus pētījumu nodaļu. Biju viens no aģentūras EPI dibinātājiem, vēlāk tā kļuva par aģentūras LETA daļu.
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs – tā ir specifiska iestāde, par kuras darbu plašākai sabiedrībai, iespējams, nav īsta priekšstata. Sniedziet, lūdzu, ieskatu jūsu ikdienā!
– Savā žanrā esam pilna servisa pētnieciskā aģentūra, veicam kvantitatīvus un kvalitatīvus pētījumus. Galvenokārt strādājam ar konkrētiem projektiem – ja kādam ir vajadzība, tad to piesaka. Veicam pētījumus, kam ir sākums un beigas, tas viss sastāv no relatīvi īsiem vienreizējiem darbiņiem. Lai uzņēmums pastāvētu, vajadzīgs ļoti daudz šādu darbiņu. Viena daļa mums ir pastāvīgi klienti.
Pētījumu saturs ir ļoti plašs, piemēram, kompāniju tēls, preču un produktu vērtējums, patērētāju apmierinātība, reklāmas kampaņu vērtējumi, mērķauditoriju izpēte, bērnu un jaunatnes, sabiedrības dažādu paradumu pētījumi.
Kvalitatīvs un kvantitatīvs pētījums – kāda ir to būtība?
– Kvalitatīvos pētījumos izvēlas gadījumus, kad ir nepieciešams atbildēt uz jautājumiem – kāpēc, kas un kā? Tie ir neformāli strukturēti, tādējādi respondentiem iespējams sarunas laikā brīvāk paust uzskatus un izjūtas. Šī veida pētījumu galvenais uzdevums ir atklāt psiholoģiskos aspektus un motivāciju.
Kvantitatīvie pētījumi atšķiras ar konkrētību, precīzām atbildēm uz jautājumiem. Šajā grupā izmantojam tiešās intervijas respondentu dzīvesvietās vai uz ielas, telefonintervijas, dažādas specializētas klientu vajadzībām pielāgotas aptaujas. Latvija pagaidām ir nepietiekami aptverta ar jaunajām tehnoloģijām, lai mēs izmantotu internetaptaujas, kā to dara mūsu kolēģi pasaulē.
Darbalauks un metodes ir tik plašas. Kā spējat aptvert tādu zināšanu daudzumu?
– Tā ir – lai sekmīgi strādātu, jābūt zināšanām gandrīz visās iespējamās nozarēs. Ja nesaproti lietu būtību, tad ir grūti kvalitatīvi strādāt. Taču mani piesaista un fascinē tas, ka ir tik ļoti jākustas, jālasa, jāvēro, kas vienlaikus notiek desmit, divdesmit nozarēs. Ir grūti, bet man tas šķiet kaut kas fascinējošs. Uz kantori nāku arī sestdienās un svētdienās, protams, ne tik agri kā darbdienās. Ikdienā darba stundas ir daudz garākas par astoņām.
Nereti ir jādzird šaubas par aptauju objektivitāti. Kādi ir pētniecības pamatkritēriji?
– Vienā tūkstotī cilvēku var saspiest visu Latviju, tas ir tāds mikromodelis. Ja tajā pareizās proporcijās ir iedzīvotāju vecuma grupas, pilsētnieki un laucinieki, izglītība, tautības utt., tad, aptaujājot šo tūkstoti, drīkstam datus vispārināt. Sakām, ja būtu visu iespējamo auditoriju aptaujājuši, tad rezultāts statistiskās kļūdas robežās būtu tāds pats. Matemātiķi pierādījuši, ka tā drīkst, to nav izdomājuši sociologi.
Tūkstotis respondentu ir pietiekami liela bāze un visplašāk izmantotais modelis visā pasaulē. Arī Krievijā, Ķīnā un ASV iedzīvotāju domu izzināšanai itin bieži tiek izmantots tas pats tūkstotis. Ir veikti precīzi aprēķini par iespējamo kļūdu. Īpašās tabulās var uzzināt, kāda tā iespējama, aptaujājot vienu un divus tūkstošus vai tikai piecus simtus cilvēku. Atšķirība nav pārāk liela – pāris procentu robežās. Iedomājieties, kāds darbs tas ir un izmaksas, lai apzinātu divus, nevis vienu tūkstoti iedzīvotāju.
Interneta mājaslapā par jūsu vadīto centru ir norādīts, ka veicat pētījumus arī ārpus Latvijas, ka rezultātu apkopojums, analīze un prezentācija iespējama latviešu, krievu un angļu valodā.
– Kopš 2000. gada “SKDS” ir Eiropas sabiedriskās domas un tirgus izpētes asociācijas biedrs. Mēs piedalāmies kopīgos projektos ar Baltijas un citām valstīm. Piemēram, Baltijā bija viens liels projekts par dažu medikamentu grupām. Vajadzēja apzināt slimniekus ar noteiktu diagnozi un noskaidrot, kādus preparātus viņi zina un lieto. Atkarībā no pētījumu specifikas, rezultātu apkopojumu par konkrēto valsti veic vai nu “SKDS” darbinieki, vai arī kvalificēti ārvalstu kompāniju speciālisti. Arī citas firmas izmanto mūsu pakalpojumus.
Ļoti svarīgi ir uzticami intervētāji, un tādus nav viegli atrast. Parasti tie ir cilvēki, kuri šo uzdevumu veic papildus pamatdarbam. Ne katrs ir apveltīts ar nepieciešamajām īpašībām un komunikācijas spējām.
Jūs pieminējāt kopīgus projektus ar Baltijas valstīm. Kā vērtējat situāciju Latvijā salīdzinājumā ar abām kaimiņzemēm?
– Baltijas valstīs daudz kas notiek līdzīgi, taču kopumā situācija mūsu zemei nav glaimojoša. Pavērojiet, cik Lietuvas un Igaunijas kompāniju ir ienākušas Latvijas tirgū. Bet kāds ir mūsu īpatsvars pie kaimiņiem?
Zinu, nav labi tracināt sabiedrību, bet es negribētu apgalvot, ka latvieši ir strādīgākie. Manuprāt, pārāk daudzi gaida lielo brīnumu no valdības. Šķiet, šobrīd daudzi domā – atliek lauzt korupcijas pūķim sprandu un saule tajā pašā dienā spīdēs spožāk. Tas ir pilnīgs mīts. No tā saucamās valstiskā līmeņa korupcijas apkarošanas, lai cik tā arī būtu nepieciešama, atļaujos apgalvot, nevienam indivīdam personīgi šajā valstī labāk nekļūs. Ļoti svarīgi saprast – katram pašam par sevi jārūpējas. Neviens no augšas, lai kas tas būtu, nevienam neko neiedos.
Pirms pāris dienām lasīju Margaretas Tečeres krievu valodā tulkotu grāmatu. Tajā bija minēts fakts, ka Taivānā uz katriem 18 iedzīvotājiem ir viens uzņēmums. Kāds lielisks ķīniešu aktivitātes, darbīguma un strādātprasmes apliecinājums! Bijusī Lielbritānijas premjere atļāvās domāt, cik liels potenciāls ir kontinentālajai Ķīnai, kad tā atbrīvosies no komunistiem.
Jūsu secinājumi izklausās skarbi.
– Vēl domāju – varbūt ir jādara pretēji tam, ko teica Repše, un jāiet uz pilsētu, nevis jāturpina nīkuļot laukos. Pilsētā ir objektīvi labākas darba iespējas, var vairāk nopelnīt. Jo indivīds ilgāk mocīsies un nespēs pieņemt lēmumu, jo sliktāk viņam pašam. Jo sliktāk arī valstij. Šķiet skarbi, bet tā tas ir.
***
Viedokļi
– Mārtiņš Ruža, bijušais skolas biedrs, 1989. gadā beidzis Bauskas 1. vidusskolu: “Arnis ir ļoti erudīts, viņam piemīt labs humors. Ar viņu ir ārkārtīgi interesanti diskutēt par dažādiem jautājumiem, arī par politiku.”
– Aija Kaktiņa, Arņa māmiņa: “Dēls ar saviem spēkiem visu ir sasniedzis, mēs neko neesam palīdzējuši. Sazvanāmies bieži, kad aicinu atbraukt uz Bausku, viņš saka: “Tā es veselu dienu pazaudēju.””
