SOLVITA LIEPA mācās Bauskas 1. vidusskolā, dzīvo Bauskā, Mūsas krastā.
SOLVITA LIEPA mācās Bauskas 1. vidusskolā, dzīvo Bauskā, Mūsas krastā. Dzejoļus sākusi rakstīt tikai šovasar, Imanta Ziedoņa epifāniju iedvesmota. Skolotāja Vija Cerusa uzdevusi klasē pašiem sacerēt kādu emocionālu prozas darbiņu. Solvitas veikums ticis novērtēts ar deviņām ballēm. Pēc tam viņa sākusi rakstīt miniatūras, ko dāvināt radiņiem un draugiem. Pirmais dzejolis uzrakstījies 5. jūlijā. Citi nākuši kā vīzijas, nereti kopā ar skaņu vai gleznu. Bet varbūt kāda dzirkstīte atlidojusi no ziemā traģiski bojā gājušās vecmāmiņas Emmas Liepas, kurai Dievs bija devis spējas tautas un pašas pārdzīvoto izteikt dzejas valodā.
SOLVITA LIEPA
PAR TAVIEM VĀRDIEM
Kur satiekas trīs pasaules,
tur vēlos piedzimt es un pirmo
savu kliedzienu kopā ar
kaijām izkliegt gribu es.
Kur satiekas smiltis, jūra un
debess,
es vēlos savu nāvi sagaidīt
un Dieviņu palūgt, lai mūžīgā
mierā
Viņš dusēt man ļauj, kur vētras
laikā
viļņi virs manas galvas varētu
par pasaules sāpi kliegt, kur
vējš uz mana kapa varētu spēlēties.
Es vēlos dejot ar Tevi zem
pelēka tilta,
dejot rasas pielijušā rīta stundā,
dejot Rasas deju.
Es vēlos, lai Tu tagad būtu te,
man blakus,
lai mēs atkal ietu pretī saulei,
Tu un es,
lai vairāk nav neviena,
tik mēs abi un
sarkana, lecoša saule.
PAR ASARĀM
Es dzirdēju, ka kaut
kur odi sīc…
Kaut kur izlutināti
bērni pie saldumiem dīc…
Veikala plauktā salikti
papīra ruļļi visās varavīksnes
krāsās. Tas nav parasts
papīrs, bet gan tas, ko
var redzēt vietā, kur
ķeizars ar kājām iet.
Smieklīgi…
Bet pretī šim veikalam
drēgnā mājā bērni
pēc maizītes raud…
PAR ĻOTI REĀLU VĒTRU
Kaut kur ducina pērkons,
kaut kur tālumā, vairs tikai mazliet.
Tu sēdi viens. Kaut kur būdiņā,
kaut kur tālu. Bet pasaulei taču
vienalga. Vējš izbradājis ērkšķu
krūmu. Tā kārtīgi, ar septiņjūdžu
zābakiem. Bet tas notika
kaut kur tālu,
un, godīgi sakot, man ir
vienalga, ka siltumnīcai
vairs nav stiklu un kartupeļi
norullēti. Tas notika kaut kur
tālumā. Tālu prom no manas
dvēseles.
KASPARS BIKŠE
BRĪNUMPUTNI
Brīnumputni projām laižas
Pazūd tumšās debess malās
Tādā brīdī līdzi mesties
Necelt roku atvadām.
Brīnumputni projām laižas
Atstāj visus vīlušos
Velti sasaukt – neņem līdzi
Atstāj vienus vīlušos.
Dzīve skumjā balsī rājas:
– Atkal tu bez lineāla.
Mēli rādu, spīti rādu,
Sen tas lūzis mīlā lauztā.
– Kā tu mēri, novelc taisni,
Kā tu skaiti, pasvītro?
Spīts aiz rokas paņem mani,
Lepni griežam muguru.
LILIANA SKUDRA
Ai, sievu vasara
Pirms rudentiņa.
Laplidis.
Lapdancis.
Lapkritis.
Viss liepu alejas zelts
Pāri mums sakritis.
Lasām
Rudens rakstīto
Sanskritu.
Zvaigznes –
Pilēt gribošas asaras –
Mēģinu noslaucīt.
Tavas lūpas aizdara
Lapa, kas krīt –
Tu baidies
Dziedāt līdzi
To vārdu,
Zem zelta notīm
Kas parakstīts.
Ai, sievu vasara
Pirms rudentiņa.
Lapkritis,
Laplidis,
Lapdancis –
Nāk atkal
Ar gudru ziņu.
ZVANS
Esmu DZEJNIEKS
Un vaļā
Kā Annas baznīcas
Torņa logi.
Visās četrās
Debesu pusēs.
Saulei. Vējam.
Negaisam. Sniegam.
Vējš caur ailēm
Izrāvis visus
Pasaules smieklus –
Un vaimanas visas.
Nevienas
DZĪVAS BAZNĪCAS
Torņa logi
Nav aiznagloti.
Skan…
zvans…
Zvans…
skan…
Zvanam – jāizdzied sevi,
Jāizraud, jāizsūdz.
Zvanam par cilvēkiem
JĀAIZLŪDZ.
ILUTA ALEKSANDROVIČA
TAI RĪTĀ…
Tai rītā
Saullēkts
Smaržoja pēc
Ceriņiem baltiem
Un salda piena
Tai rītā
Kopā ar saullēktu
Uzausa mātes
Mūžīgais smaids
Un jauna diena
Tai rītā
Putni dziedāja
Visskaistāk
Tai rītā
Kad pasaulē
Nāca vēl viens
Bērns…
