60 gadu jubileju svin Ināra Dalbiņa.
Šīs nedēļas jubilāri Irānu Dalbiņu mūspuses iedzīvotāji pazīst kā rūpīgu un sirsnīgu ģimenes ārsti. Gandrīz 35 darba gados viņa iemantojusi daudzu pacientu uzticību Bauskā un Īslīces pagastā.
Uzticīgi pacienti
Jubilāre nāk no Valmieras puses Vidzemē, visu mūžu nav bijusi baušķeniece. Kad vēl mācījās Valmieras Viestura vidusskolā, viņai radās interese par medicīnu. Ināra atminas, ka skolas vasaras brīvlaikā slimnīcā strādājusi par sanitāri. Pēc absolvēšanas gadu nostrādājusi Asins pārliešanas stacijā, pēc tam studēja Rīgas Medicīnas institūtā, tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē. Pēc diploma saņemšanas pagājušā gadsimta 80. gados daktere sāka strādāt par iecirkņa terapeiti Bauskas poliklīnikā, kā arī strādāja vietējā slimnīcā.
Gadu gaitā I. Dalbiņa piedzīvojusi dažādas veselības aprūpes reformas. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu kļuva par pagasta ārsti Īslīcē, vēlāk izveidojās ģimenes ārstu institūcija. Kopš tā laika viņa pieņem pacientus Īslīces pagasta Lauktehnikā, tagad Rītausmās, arī Īslīces pagasta Bērzos un Bauskā.
Mediķei ir neliela prakse ar apmēram 1300 pacientiem – lielākā daļa ir pieaugušie. Ināra atklāj, ka praksei joprojām ir uzticīgi pacienti, kas medicīnisko palīdzību pie viņas meklē kopš darba gaitu sākšanas. «Nekad neesmu apsvērusi domu mainīt profesiju. Neko citu es tāpat neprotu darīt,» nosmej jubilāre.
Veselība ir dārga
Ārstes darba mūžu var iedalīt divos atšķirīgos posmos – padomju un neatkarīgās Latvijas laiks. Mediķe stāsta, ka agrāk cilvēkos bija iedzīts apzinīgums un pienākuma izjūta, apkārtējie mazāk domāja par savām tiesībām un daudz strādāja. Viņa atminas, ka bezmaksas veselības aprūpe sniedza lielu darba apjomu – pieņemšanā garas rindas, pēc darba iecirknī bija jādodas ļoti daudzās mājas vizītēs, arī nenozīmīgu veselības problēmu dēļ. «Lielais ieguldījums īsti netika novērtēts, bet tad biju jauna un varēju atļauties tik nenormāli strādāt,» atzīst Ināra.
Kopš daktere strādā par ģimenes ārsti, viņa jūtoties stabilāk un mierīgāk. «Ir vairāk pienākumu, tomēr nejūtos tā, it kā mani raustītu uz visām pusēm,» neslēpj mediķe. Pacienti tagad ir kļuvuši prasīgāki. Ināra uzskata: «Tas ir saprotams, jo veselība ir dārga. Ja cilvēks saslimst, viņš kļūst nelaimīgs. Cenšos darīt iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu pacientiem, citādi neredzu savam darbam jēgu.»
Intuīcija un psiholoģija
Ikdienā pacientiem veltot tik daudz uzmanības, rūpju, domu un cerību, ārsts riskē piedzīvot «izdegšanas sindromu», pārliecināta Ināra. Viņa novērojusi, ka paaudze, kas dzīvojusi padomju laikos, bieži vien savas problēmas neprot uzticēt ģimenes locekļiem vai speciālistiem. Viņi tās stāsta ģimenes ārstam. «Darbā man jābūt arī labai psiholoģei,» neslēpj Ināra. Labs atbalsts ir viņas palīdze Sandra Švābe, ar ko šajā laikā brīnišķīgi sastrādājušās.
Daktere piebilst, ka emocionāli smagā darba mīnusus atsver veiksmīgi izārstēti pacienti: «Līdz ar darba pieredzi man ir attīstījusies intuīcija. Ir bijuši gadījumi, kad pacientiem ieteicu padziļinātas veselības pārbaudes un rezultātā atklājām agrīnā stadijā onkoloģiskas saslimšanas. Laikus veiktā ārstēšanās tagad viņiem ļauj dzīvot tālāk. Šādi gadījumi sniedz gandarījumu un garīgi pozitīvi
uzlādē.»
Dzīvība mutuļo
Ģimenes ārste atzīst, ka grūti darbu nodalīt no personiskās dzīves, jo ar pacientiem izveidojusies cieša saikne. Tomēr, šķērsojot mājas durvju slieksni, viņa cenšas relaksēties. Jubilāre ir liela rokdarbniece un pie mājas labprāt iekopj krāšņas puķu dobes, rūpējas par mazdārziņu. Patiesu laimi rada laiks, kas pavadīts kopā ar tuvākajiem – vīru Juri, kā arī dēla Māra un meitas Gintas ģimenēm. Kad ciemos atbrauc pieci mazbērni – Melānija, Sofija, Anna, Māris un Justs –, katrā mājas stūrī mutuļo dzīvība.
