Ceļosim! Vjetnamā iepazīst vietējo kultūru.
Marta sākumā «lucky seven» jeb septiņi laimīgi baušķenieki devās spontānā ceļojumā uz Vjetnamu. Ieplānots nebija nekas, tikai nokļūšana Rīgas lidostā. Tālākā ceļojuma baudīšana notika pēc brīvdomātāju mirkļa iegribām, bet brauciena mērķis tika sasniegts – iepazīt un izjust vēl mūsdienu pasaules nesamaitātu Āzijas zemi.
Pārpildītā vilcienā deviņas stundas
Ceļojumā devās Uldis un Liene Grantiņi, Aelita un Aigars Meimeri, Andris un Natālija Barovski un Džeina Triba. Par piedzīvojumiem Vjetnamā pastāstīja Džeina.
Lidojums bija caur Maskavu uz Vjetnamas dienvidu pilsētu Hošiminu.
Latvieši Vjetnamā pavadīja desmit dienas. Tā kā ceļojums bija neplānots, viņi šajā laikā nomainīja sešas viesnīcas. Tās rezervēja, kamēr bija ceļā, braucot no vienas pilsētas uz citu.
Neskaitot pirmo maltīti Hošiminā, Džeina pirmos iespaidus par Vjetnamu kā no kinolentēm izbaudīja, esot vilcienā. «Braucām no Hošiminas uz Ņačanu. Ceļā pavadījām deviņas stundas, kuras bija gan mokošas, gan reizē aizraujošas. Mēs sēdējām ļoti mazā vilciena kabīnē. Vilciens bija pārpildīts. Tiesa, atpakaļ uz Hošiminu mēs lidojām. Otrreiz šādu piedzīvojumu negribējām,» smaidot saka Džeina.
Vjetnamiešus ceļotāja iedala divās kategorijās – bagātie un pārējie. «Dzīves līmeņa atšķirības ir milzīgas. Pa ielu vienlaikus pārvietojas jaunākā izlaiduma auto, bet tam blakus minas velosipēdists ar visu savu iedzīvi. Vjetnama saglabā šarmu un skaistumu. Tur cilvēki nav samaitāti ar mūsdienu pasaules standartiem. Viņi dzīvo pa savam. Vietējie ir sirsnīgi un laipni,» iespaidos dalās Džeina.
Bez gājēju pārejām
Baušķenieci pārsteidza vietējā ceļu satiksme. «Tur valda haoss. Satiksme vienlīdz briesmīga un riskanta, cik organizēta. Tur nav luksoforu vai gājēju pāreju. Lai šķērsotu trīs joslu ceļu, jārīkojas pavisam vienkārši – jāpaceļ roka un jāiet pāri ceļam ar cerību, ka tevi pamanīs un nenobrauks,» stāsta ceļotāja.
Latvieši viesojās pie vjetnamietes Mi, kura dzīvo arī Latvijā. Mi un pārējie vietējie ir sirsnīgi un laipni. Džeinai bija iespēja izbaudīt vjetnamiešu satiksmi uz savas ādas, kad Mi viņu vizināja ar rolleru. «Kad kādu braucamo vada vietējie, šķiet, ka satiksme ir organizēta un viss notiek pašsaprotami, bet, kad jāskatās uz to visu no malas, tad tās ir šausmas,» analizē baušķeniece.
Vietējie tirgojas uz ielām. Kā saka Džeina, viņi vēl nav iemācījušies «čakarēt» cilvēkus. Neviens nelien klāt un neuzbāžas, lai pērk viņa preci. Visi ir pieklājīgi un laipni tirgotāji. Uz ielas var iegādāties visu – drēbes, augļus, pat čūskas, krokodilus un citus dzīvniekus.
Bauda nacionālo virtuvi
Latvieši uz nebēdu baudīja vietējo vjetnamiešu virtuvi. Protams, rīsus var dabūt pie visiem ēdieniem. Vjetnamā ir ļoti attīstīta zvejniecība. Džeina ar kompāniju zvejoja, bet citādāk, nekā ierasts. «Pa ūdens virsmu peld plosts, kuram ir vairāki lieli caurumi, kuros ir zivis. Cik caurumu, tik dažādu zivju sugu. Varēja nobaudīt arī svaigi ķertus krabjus, garneles un gliemežus. Gliemežus mēs ēdām ļoti daudz. Daži bija pat septiņus gadus veci un plaukstas lielumā,» piedzīvotajā dalās baušķeniece.
Viņa iemācījusies ēst zupu ar tradicionālajiem vjetnamiešu virtuves piederumiem – koka kociņiem, līdzīgiem ķīniešu irbulīšiem. Izmakšķerē garneles, pārējais šķidrums jāizdzer.
Vienā no viesnīcām latvieši uz dzīvas uguns ēst gatavoja paši. Viņi taisīja rīsu bumbas un rīsu pankūkas, gatavoja kabača ziedus ar kartupeļu biezputru.
Kompānija nobaudīja arī vietējos dzērienus. Tie ir uzlējumi, kuri iepildīti burkā, kas ir pilna ar čūskām vai pat īsta lāča ķepu. Šie dzērieni domāti ciemiņiem.
Baušķeniecei patika izbraucieni pa upi cauri džungļiem. Tur var ieraudzīt koka mājas uz ūdens, kuras balstītas uz koka brusām. Daži vietējie dzīvo, strādā un pat nakšņo laivās. No laivām viņi pārdod zivis un citas ūdens veltes.
Pa kanālu tūristus vadā vietējās sievietes, kas tērpušās nacionālajos tautas tērpos, bet seju klāj aizsargmaska. Tas tamdēļ, ka vietējās sievietes nevēlas iegūt vēl tumsnējāku ādas krāsu.
Sirsnība un patiesums
Latvieši Vjetnamā redzējuši ziloņus un mērkaķus. Baudījuši pasaulē dārgāko kafiju «Kopi Luwak», ko iegūst no kafijas pupiņām, kas pirms tam pārstrā-dātas Sumatras mežakaķa jeb palmcivetas barības traktā.
Ceļotāji arī izpildīja vietējo ļaužu paražas. «Uz lapiņas uzrakstījām vēlēšanās un trīs reizes piesitām pie gonga. Tad vēlēšanās piepildoties. Glaudījām Budas statujai vēderu. Tas mums nesīšot veiksmi un naudu. Interesanti, bet vietējie, ieraugot balto cilvēku ar lielu vēderu, vaicā atļauju noglāstīt arī viņa vēderu. Vietējie tic, ka arī tas nes veiksmi un naudu,» stāsta ceļotāja Džeina Triba.
Viņa, atskatoties uz braucienu, rezumē: «Vjetnama ir skaista zeme ar sirsnīgiem iedzīvotājiem. No vjetnamiešiem varam mācīties laipnību, patiesumu un sirsnīgumu. Viņiem nav nekā daudz, bet viņi ir gatavi ar to dalīties un palīdzēt cits citam. Vienkārši ļaudis, kuri neizliekas. Latviešiem būtu, ko pamācīties.»
