Bezgala simpātiska, mīļa draudzene jau laikus man novēlēja priecīgus Ziemassvētkus un piebilda: «Zini, man parasti ir skumji, jo neredzu svētku jēgu.» Es kā robots atbildēju, ka iešu uz baznīcu. Ja ne svētvakarā, tad Ziemassvētku kādā dienā noteikti. Pēc tam sapratu, ka mana atbilde ir daudz sliktāka par viņas skumjām.
Ko tad īsti gribēju pateikt? Ka man ir patvērums dievnamā, lai meklētu jēgu? Noteikti, taču atbildēju tik nepiedodami stulbi un augstprātīgi it kā būtu nezin kāds cildināms kristietības pīlārs. Nevis cilvēks, kuram tāpat mēdz būt ne tikai skumji, bet ļoti bieži arī izmisīgi, apcerot pašas izvēlēto Dieva noteikto lietu kārtības ignorēšanu savā dzīvē. Man skumji mēdz būt arī svētvakarā Rīgā, ejot pa ielu un pazemes tuneļiem uz jaukajām mūsu ģimenes Ziemassvētku svinību mājām un ieraugot bezpajumtniekus. Godīgi kā grēksūdzē atzīšos – tajā svētku gaidāmā komforta brīdī viņi mani kaitina. Pēc tam – jā, esmu gana iejūtīga un devīga…
Katru gadu Ziemassvētkos apzinos savu nekonsekvenci un ceru, ka kādreiz varēšu būt labāks cilvēks. Šķiet, beidzot esmu sapratusi, ka pārveidošanās iespējama nevis savā, bet Dieva spēkā. Un tomēr tas robotiskais cilvēks manī nepārstāj diktēt savus noteikumus. Bet to gaismu es redzu – gluži kā saules zaķīšus spēlējamies caur tumšiem aizkariem, ja diena ir saulaina.
Arī svētvakara diena, vakars un nakts būs līdzīgi saulei – pat ja nespīdēs mēness un neredzēsim zvaigznes, bet atzīsim savu bezspēku un maldus jaundzimušā Jēzus priekšā. Man gribas to piedzīvot, lai gan esmu tikai ceļā.
