SINTIJAI KALĒJAI Īslīcē svētdien, 11. jūnijā, būs 35. dzimšanas diena. Brīdi pirms tās jubilāre pauda savas pārdomas.
SINTIJAI KALĒJAI Īslīcē svētdien, 11. jūnijā, būs 35. dzimšanas diena. Brīdi pirms tās jubilāre pauda savas pārdomas.
– Man pietrūkst laika. Diennaktī būtu vajadzīgas 30 stundas, lai varētu izgulēties un paspēt visu izdarīt. Pirms pieciem gadiem, kad es vēl algotu darbu nestrādāju un dzīvoju laukos, sapratu, ka tāds dzīvesveids nav domāts man. Laukos brīvdienu nav, viss ir pakļauts dabas likumiem, ja laiks labs, tad jādodas vagās.
Labi un atbrīvoti jūtos dabā – pie ūdens, pļavā un mežā. Tad es apstājos, ieklausos un atstāju stresu.
Ja nonāktu krustcelēs, kur uz vairākiem virziena rādītājiem būtu vietu nosaukumi un uz viena nebūtu, es apstātos, ieklausītos savās sajūtās, pēc tām arī vadītos. Ja būtu sajūta iet, tad arī dotos pa to ceļu. Viss jaunais rosina uz pozitīvām emocijām. Relaksāciju sniedz vēderdejas.
Neatlaidīgi tiecos uz patstāvību un neatkarību. Izvirzu mērķi un tad uz to dodos. Ja kas nesanāk, tad vainoju se vi.
Gribētu iemācīties gleznot. To plānoju sākt drīz.
Ja kāds mani aizvaino, necenšos viņam ar ko sliktu atdarīt. Manuprāt, ja cilvēkam gadījies tā man pateikt, tad viņa paša dzīvē ir kādas problēmas, tāpēc arī dusmojās uz mani. Noderīgi ir prast pasmieties pašai par sevi, ko šad tad mēdzu darīt.
Mirkļi, kuros patīkami atgriezties, ir palikuši bērnībā. Kaut arī mamma un tētis mūs, trīs māsas, stingri audzināja, izjutu bezrūpību. Vienreizēji jauki ir atcerēties pagājušo ziemu, kad devos slēpot uz Itālijas Alpiem. Pirms tam tikai skolas gados biju kāpusi uz slēpēm. Secināju – ja cilvēks ko ļoti grib, viņš var visu. Tā aizrāvos, ka, sniegam nokūstot, mani māca skumjas.
Vēlos papildināt zināšanas, jo tās neviens nespēj atņemt. Vienu augstskolas diplomu ieguvu, tagad mācos par juristi. Ja es ko zinu, tad par to varu runāt, ja nezinu, tad labāk klusēju.
