Vēlēšanu propaganda jau sākusies.
Vēlēšanu propaganda jau sākusies. Pirms vēlēšanām tautu piebaro ar nabaga grašiem pēc principa: ķēdi sunim pagarina par vienu metru, bet bļodu noliek par trim metriem tālāk un kladzina: “Redziet, mēs vienīgie, kas paaugstināja pensijas, algas, cik mēs spējīgi un gudri valdnieki, protam valstī saglabāt stabilitāti!” Ar solījumiem kļūst sarkani kā bietes un turpat biedē tautu ar kaut kādām mēlnesīgām tīklu teorijām, ar pandēmijām, ar terorismu, ar kreisajiem (tos jauc kopā ar labējiem promaskaviskiem ekstrēmistiem), ar komunistiem.
Vēlēšanu propagandā gūst sevišķu atbalstu dažādu krāsu supernacionāļi uz nacionālo attiecību saasināšanas fona, kur vieni lieto vārdus “fašisti”, “rokas nost no krievu skolām”, otri – “okupanti”, “krievi nāk”, “latvieti, nepadodies” (diemžēl sen jau padevušies un padodas) un līdzīgus nacionālu naidu rosinošus teicienus. Šie abu pušu ekstrēmisti, manuprāt, tiek vadīti no viena režisora pults, tikai pa dažādiem kanāliem. Uzskatu, ka arī partiju dalījums kreisajos, centristos, labējos ir vēlēšanu afēras elements, tāpat kā demokrātijas sludināšanas rēgs.
Padomājiet arī par to, ko krievu, ebreju un latviešu superradikāļi Saeimā ir labu izdarījuši tautai. Redzu, ka neko. Ilglaicīgie deputāti Saeimā ir labi iemācījušies krāpt tautu ar ārkārtīgi viltīgu propagandu un prot rakstīt prettautiskus likumus. Labi pārzina Napoleona likumdošanas teoriju, viņš esot teicis – ja tauta prasa likumus, uzrakstiet tik sarežģīti, lai neviens neko nesaprot un lai tos var tulkot, kā patīk. Šāda veida likumu ir daudz, tajā skaitā vēlēšanu likums, likums par denacionalizāciju, likumi par privatizāciju, pensiju likums, likums par dzīvojamo telpu īri u. c.
Nāk vēlēšanas, jau laikus jārunā par vēlēšanu ābeci, par vēlēšanu afēru. Vēlēšanu likumā ietvertā vienīgā demokrātijas pazīme, manuprāt, ir tā, ka vēlēšanās var piedalīties vairākas partijas. Pārējā demokrātija ir atkarīga no tā, cik katram kabatā naudas.
Jāatceras zemnieka patiesība – ja zirgs slikts, niķīgs vai nevelk, vienīgā izeja – nomainīt ar jaunu, proti, ievēlēt citu Saeimu, tā būs sodīti vecie. Jāiegaumē, ka, ilgi esot pie varas, elite kļūst nekaunīga, droša, bezatbildīga… Arī vēlēšanu sarakstus neļauj papildināt, kaut likums to neliedz.
Satversmē visi pilsoņi ir līdztiesīgi. Savukārt vēlēšanu likumā starp rindām lasām, ka par Saeimas deputātiem var kļūt bijušie tautas nodevēji, kas organizēja genocīdu pret Latviju Staļina vai Hitlera režīma laikā, tajā skaitā jebkurš kompartijas nomenklatūras darbonis, nacists, okupācijas armiju pārstāvis, VDK aģents (ak jā, Latvijā nav bijis neviena slepenā “stukača”, VDK bija tāda muļķu organizācija, un aģentu uzskaites kartītes lika “maisā” tāpat pa jokam, muļķi dzīdami) ar vienu nosacījumu, lai okupācijas režīmu uzticīgie kalpi būtu pārkrāsojušies uz 1991. gada 13. janvāri.
Ja runā par slepeno aģentu un viņu vervētāju attiecībām šajā 15 gadu periodā, manuprāt, tagad ir slepeno aģentu valdīšanas laiks, bet VDK štata darbinieki nolikti “pie ratiem” – bija priekšnieki, tagad – “muļķi” uz mūžu. Iegaumējiet, draudi aģentu saraksta publicēšanai arī ir liela mēroga vēlēšanu afēra un valsts noslēpuma izpaušana, t. i., atklājam Krievijas specdienestiem, kuri aģenti (“stukači” – 2400) mums ir noskaidroti, bet pārējie ap 25 000 mums nav zināmi, izmantojiet tos pret Latviju. Arī varas elite grib parādīt tautai – redziet, mēs tīri un balti, neesam “maisā” – un var paslēpties to 25 000 aģentu skaitā.
Vēlēšanu likumā viltīgi iestrādāta plusu un svītrošanas teorija, afēras elements, kas domāts to vēlētāju krāpšanai, kuri nezina, par ko balsot, kuri neinteresējas par vēlēšanu politiku vai nepārvalda vēlēšanu blēdības un spriež: “Kas tur slikts, balsošu par labiem cilvēkiem, sliktos izsvītrošu, un viņi pie varas netiks.” Tā domāt ir pārāk naivi. Tā balsojot, mēs iekrītam kā zivs tīklā, jo pie pašreizējās varas “labie” cilvēki, kā Raimonds Pauls vai citas vēlēšanu sarakstu “lokomotīves”, nevalda valsti, viņi Saeimā “guļ”. Valsti vada “X” grupas ārpus Saeimas, kā to pierādīja Jūrmalgeita. Pat labi izglītoti cilvēki nesaprot un mēģina pārliecināt par plusu un svītrošanas derīgumu. Svītrojiet no saraksta kaut visus, tik un tā jūs būsit nobalsojis par visu šo jums nevēlamo partiju.
Nobalsot pret var tikai netieši šādā gadījumā – balsojot kaut vai par “visnepopulārāko” partiju vai to, kura nav bijusi pie varas. Ar šādu paņēmienu vēlētājs palielina balsotāju skaitu, no kura aprēķina procentus katram deputātu kandidātam. Proti, jo lielāks vēlētāju skaits piedalās vēlēšanās, jo vairāk vēlētāju vajag jūsu nevēlamajai partijai, lai iegūtu tos 5% no vēlēšanās piedalījušos skaita, piemēram, 5% no 100 ir 5, bet 5% no 1000 jau vajag dabūt 50 “par” utt.
Vēlētājs bieži saka, ka, balsojot par “mazo” partiju, pazaudēs balsi, jo šo “mazo” partiju tik un tā neievēlēs Saeimā. Aplamības. Kā redzējāt, jūsu balss ne tikai nepazūd, bet otrādi – nelabvēļu kandidātus velk lejā vai apgrūtina iekļūšanu Saeimā, jūs esat nobalsojis pret. Tieši tad jūs zaudējat balsi, ja atkārtoti iebalsosit blēžus, kuri, tikuši pie varas, drīz kļūst miljonāri.
Obligāti jāpiedalās vēlēšanās. Jūsu viedoklis, ka neiešu balsot, tik un tā ievēlēs “blēžus un krāpniekus”, ir pilnīgi nepareizs un maldīgs. Jo mazāk piedalās vēlētāju, jo vieglāk blēžiem tikt Saeimā. Viņi teic, kā kādreiz sludināja “Latvijas ceļš” (Neceļš), ka viņi iestājas par stabilitāti. Tik tiešām tā vajadzīga katram, un jūs ar to iekrītat, jo varas elites stabilitāte ir stabili izlaupīt valsti, saglabāt aplokšņu algu, paturēt “točkas” un stabili nodzirdīt tautu, netraucēt prihvatizāciju, ļaut uz tautas rēķina audzēt miljonāru makus utt.
Nepakļaujieties! Šie blēži nežēlos miljonus reklāmai, lai sevi slavinātu, ka viņi ir pieredzējuši, pārāki par citiem, zina, kā vajag vadīt valsti, ka nu šie sākuši gādāt par tautu un par maziem un vidējiem uzņēmējiem. Baidīs, ka jaunie ir populisti, izputinās valsi, visu bagātību atņems un sadalīs. Jūs noticēsit viņiem, un atkal mēs būsim tur, kur esam, vēlreiz tiksim apsmieti ar teicieniem “kāda tauta, tāda valdība”, “maksā, cik tas maksā” u. c. Dzīvot ar izlaupīšanas “stabilitāti”, katru dienu būt stresā, ka uzņēmējdarbība var beigties pat ar cietumu, ir drausmīgi arī uzņēmējiem. “Vecie blēži”, “marodieri” ir jāpatriec 101 km attālumā no Saeimas.
Nelasiet vēlēšanu sarakstus un nemeklējiet labos kandidātus tajos vēlēšanu dienā, jo jūsos tas rada apjukumu! Steigā un uztraukumā atrodot veco blēžu sarakstā “labu cilvēku” vai pazīstamu, jūs nobalsosit par to partiju, kuru nevar laist Saeimā.
Bieži mēs dzirdam, ka nav, par ko balsot, visas partijas vienādas vai balsošu par tiem, kuri jau sagrābušies, viņi mazāk to darīs. Atcerieties, zagšanas apetīte ir neapturama, miljonāri cenšas kļūt miljardieri, atpakaļceļa nav tāpat kā no čekas slepeno aģentu tīkla, ja bijušie “stukači” nav “čekas maisā” vai ja izlaupītāji, lielie blēži nav notiesāti.
Atcerieties – avīzes, radio, televīzija pilda pasūtījumu par blēžu naudu, par lielu naudu, un neatbild par reklāmas saturu, tādēļ tā saucamie plašsaziņas līdzekļi, bet precīzāk, reklāmdevēji, jūsu smadzenes saskalo tā, ka sākat ticēt marodieru slavas dziesmām, jūs kļūstat par politiskās reklāmas “25. kadra” upuri (ja simt reižu atkārto, ka tu muļķis, cilvēks sāk domāt, ka tā arī ir).
