Labu domāt, labu runāt un labu darīt ir vienīgais, kas mums atlicis. Tas ir daudz vai maz, to varam izdomāt katrs pats. Bet laikam mūsu rokās nav citu, stiprāku ieroču. Kamēr puišeļi smilšu kastē ņemas «es ar tevi nedraudzēšos, es ar tevi arī ne», mums ir jādzīvo tālāk.
Dziļos padomjlaikos, kad viss bija apnicis un bezgala sarūgtinājis, bet skaļi to pauda retais, daudzi sakravāja mugursomu un gāja kalnos vai devās braucienos pa krāčainām upēm. Kaut kādā ziņā tas bija kluss protests vai garīgas izdzīvošanas paņēmiens. Tā bija iespēja cilvēkam cilvēku sastapt un arī sevi pārbaudīt kritiskos apstākļos, un pārliecināties, cik uzticams ir ceļabiedrs. Bieži vien tas bija pārbaudījums raksturam un cilvēku attiecībām noslēgtā vidē. Tagad to mēģina improvizēt ar dažādiem televīzijas šoviem, bet iznāk neīsti un samāksloti. Agrākajam laikam īpašu nokrāsu piešķīra arī Vladimira Visocka dziesmas un to zemteksti.
Šķiet, atkal ir pienācis tāds brīdis, kad gribas paņemt mugursomu un aiziet kalnos. Politiskā šova muklājs jau rādās neizbrienams. Neapskaužama ir to tautas priekšstāvju situācija, kuri, tajā ierauti, nu izskatās bezspēcīgi vai pat apjukuši. Mēs varam prātot, vai vainīga vēlēšanu sistēma vai partiju iekšējā hierarhija, vai atkal kārtējo reizi, mēs, vēlētāji… Tomēr nepārprotami ir jūtama «režisora/-u» roka un plāns – «būs tā, kā gribēsim mēs, jums uz politiskās skatuves jāuznāk tikai reizi četros gados…». Un, ja tā, tad patiesi kļūst neomulīgi, jo spēlītes notiek ne jau smilšu kastē, bet modernajos ierakumos, bez frontes līnijām, kur toties sarkanās savilktas krustām šķērsām. Bet tikmēr «divas laivas stāv uz vietas un pat arī varbūt – grimst…» (O.Vācietis, «Pūt, vējiņi!»).
