Reklāmas un interjera dizaineru Aijas Straumes un Pētera Šmita ģimene divarpus gadu pastāvīgi dzīvo Rundāles novada Viesturu pagastā un atjauno lauku māju «Pliķēni». Abi ir rīdzinieki, Rīgas Amatniecības vidusskolas absolventi. Beidzamie pieci gadi viņiem bijuši pieredzes bagāti. Aija, Pēteris, dēli Roberts un Rainers divus gadus dzīvoja Lielbritānijā. Atgriezušies ar mašīnu Latvijā, pat nebrauca uz Rīgu, bet pārnakšņoja teltī Aijas māsas Sandras dārzā Bauskā. Jau nākamajā dienā Aija un Pēteris sāka remontēt «Pliķēnus».
Tautieši palīdz iejusties
Aija un Pēteris ir apveltīti ar elastīgu domāšanu, zinātkāri un spēju priecāties par katru mirkli. Dzīvi viņi uztver kā aizraujošu piedzīvojumu. Lēmums doties uz Lielbritāniju bija spontāns, nevis sadzīves apstākļu diktēts.
Aija stāsta: «Rīgā mums bija labs darbs, daudz pasūtījumu. Es un vīrs strādājām par dekoratoriem Jūrmalas, Baltezera un Rīgas privātmājās, Rīgas kafejnīcās, veidojot sienas gleznojumus un citus mākslinieciskās apdares darbus. Bijām arhitektu un dizaineru firmu darbinieki. Vecākais dēls Roberts jau gāja skolā, bet jaunākais – bērnudārzā. Mums bija dzīvoklis Mangaļsalā. Tomēr man ļoti gribējās izzināt pasauli, padzīvot svešā vidē. Reiz Pēterim par to ieminējos, un viņš piekrita.»
Abu draugi, arī Mangaļsalas iedzimtie, jau ilgi dzīvoja Lielbritānijas pilsētā Kroli (Crawley), kas atrodas starp Londonu un Braitonu netālu no Getvikas lidostas. Nebija tā, ka viņi dotos uz vietu, kur nevienu nepazīst. «Sākumā aizbraucu viena, iekārtojos viesnīcā un sāku strādāt par istabeni. Tas ilga tikai divus mēnešus, bet bija ļoti interesanti. Iepazinos ar jauniem cilvēkiem teju no puspasaules. Kroli latviešu ir daudz, viņi kļuva par labiem padomdevējiem dažādās sadzīves situācijās, iedeva kontaktus dzīvokļa un cita darba meklēšanai. Uzzināju, ka dekorēšana Lielbritānijā labu laiku nav modē. Tagad mājokļi tiek iekārtoti diezgan askētiski. Pēc dažiem mēnešiem atbrauca vīrs un bērni. Pēteris uzreiz dabūja darbu celtniecībā, bet es sāku kārtot bērnu skološanās lietas. Tautieši ieteica skolu, izstāstīja, kad un kā jāpiesakās. Zēni angliski tikpat kā nerunāja. Mums ļoti paveicās, jo skola, kurā puikas sāka mācīties, bija brīnišķīga. Es varētu stundām runāt par Lielbritānijas sakārtoto un humāno izglītības sistēmu,» pirmos mēnešus Lielbritānijā atceras Aija.
Sirsnība un humānisms
Lielbritānijā bērni sāk skolas gaitas četru gadu vecumā. Tā ir izglītības pirmā pakāpe. Šajā grupā nokļuva Rainers, vecākais brālis Roberts tika uzņemts pamatskolas 4. klasē. Sākumā viņš šķita nobijies, toties Rainers jau otrajā dienā atnesa vecākiem vēstulīti, kurā bija minēts, ka zēns ir uzņemts skolas valdē.
Skolā mācījās daudz cittautiešu, tāpēc ar katru jaunpienācēju ik dienu klasē nodarbojās divi privātskolotāji. Aija īpaši uzsver, ka izglītības iestādes personāls ļoti, ļoti centās, lai bērni justos labi. Katrs jauniņais, kurš ieradies no citas valsts, paplašināja pārējo bērnu priekšstatu par pasaules ģeogrāfiju un tautu dažādību. Aija jutās aizkustināta, kad zēnu privātskolotāji klasē atļāva Robertam vadīt nodarbību, lai pārējos iepazīstinātu ar latviešu valodu. Aijas un Pētera bērni nebija izņēmums, šāda iespēja tika dota visiem dažādu tautību skolēniem, kam angļu valoda nav dzimtā.
Mājasdarbus skolēniem neuzdod, bet ik pēc laika viņiem ir jāizstrādā projekti. Vasaras brīvlaiks Lielbritānijas skolās ilgst sešas nedēļas, toties mācību gada laikā ir daudz vairāk brīvlaiku nekā Latvijā. Katru dienu stundu starplaikos bērni daudz laika pavada ārā, turklāt jebkādos laika apstākļos. Viņi nav pārslogoti, tāpēc mājās atgriežas līksmi un enerģijas pilni.
Daži novērojumi Aijai šķiet īpašas uzmanības vērti: «Mūsu skolā mācījās 400 audzēkņu. Katru rītu iestādes vadītājs un sekretāre, stāvot uz sliekšņa ar savu kafijas tasi, sagaida un sveicina ikvienu bērnu. Tas man šķita fantastiski! Turklāt vadītājs zina katra skolēna vārdu. Rituāls ir nemainīgs, tas ir cilvēcīgs un sirsnīgs, nevis uzspēlēts. Vēl viens pārsteigums bija, kad sapratu, ka skolēnus nevērtē vis pēc zināšanām, bet pēc personības kvalitātēm – draudzīguma, iejūtības, līdzcietības. Izglītības sistēma ir vērsta uz to, lai izaudzinātu labu cilvēku. Apbrīnoju britu pedagogu ārkārtīgo ieinteresētību un misijas apziņu. Biju ļoti izbrīnīta, kad, beidzoties mācību gadam, visas paralēlklases tika «samiksētas», lai bērni cits citu labāk iepazītu un sadraudzētos.»
Pamats visam mūžam
Vaicāju Aijai, kā Roberts un Rainers iejutās Latvijas skolā. Abi mācās Pilsrundāles vidusskolā. Robertam tagad ir 13, Raineram – 10 gadu.
Zēnu mamma atbild: «Nekādu grūtību nebija. Tas, ko puikas ieguva, divus gadus mācoties Lielbritānijā, ir labs pamats visam mūžam. Abi perfekti runā angliski, ir iepazinuši pasaules daudzveidību un sapratuši, ka ne jau tautībai vai ādas krāsai ir kāda nozīme. Raineram britu skolā bija divi draugi – viens ruds kā apelsīns, otrs – melns kā Āfrikas nakts. Žēl, ka nevaru atrast brašās trijotnes fotogrāfiju. Vecākais dēls tagad ir ļoti aizrāvies ar ģitāras spēli, par ko priecājamies. Pilsrundāles vidusskolā viņam ir izcils pasniedzējs. Mūsu lielā, vēl tikai daļēji atjaunotā lauku māja bieži vien kļūst par mēģinājumu arēnu. Tad iedomājos, kas notiktu mūsu kādreizējā Mangaļsalas dzīvoklī, ja zēns tik aizrautīgi spēlētu – kaimiņi būtu šokēti un sūdzētos par troksni. Katru dienu izjūtu arvien jaunas lauku dzīves priekšrocības privātmājā.»
Bērnība upmalā ar kustoņiem
Doma visai ģimenei aizbraukt un padzīvot svešatnē bija spontāna, bet kāda ir atgriešanās motivācija? Aijai ir nopietni argumenti: «Lielbritānijā mums bija nauda, darbs, jauka īrēta mājiņa, laba skola, iespēja ceļot, draugu un paziņu loks. Vīram bija pastāvīgs darbs, bet man gana privātu pasūtījumu, piedaloties mājas saimnieka radu dzīvokļu atjaunošanā. Dekoratora uzdevumi tie īsti nebija, bet tapešu līmēšana un sienu balsināšana man sagādāja prieku. Smagos darbus paveica citi. Gandrīz neviena iemesla, lai justos neapmierināti, izņemot pilnīgi iracionālu māju izjūtas trūkumu. Kādā brīdī sev jautāju: ko mēs šeit darām? Kāpēc? Biju ļoti, ļoti noilgojusies pēc Latvijas pļavām, neskartas dabas plašuma. Lielbritānijā tādu nav. Katru privātīpašumu aizsargā žogs, bet visiem pieejamu savvaļas pļavu nav vispār.»
Viskarstākā vēlēšanās bijusi saviem zēniem sagādāt īstu bērnību – ar suņiem, kaķiem, savu upi, pļavām. Viesturu pagastā viņus taču gaidīja vecā, pamestā māja Svitenes upītes krastā pavisam tuvu no ceļa un milzīgs entuziasms to atjaunot. «Pēc atgriešanās nopirkām divus kaķēnus un labradora šķirnes kucīti. Otru suni mantojām, ko kaimiņi cītīgi baroja, kamēr «Pliķēni» bija pamesti. Mēs, rīdzinieki, nekad nebijām dzīvojuši laukos, bet šeit jūtamies tik organiski un labi,» apliecina Aija.
Latvijā Pēteris bez grūtībām dabūja darbu celtniecības firmā. Aija arī ir lieliski iejutusies, jau paguvusi apgūt māla veidošanu pie Rundāles «Baltās mājas» mākslinieces Lauras Ikertes, kā arī veikt citus savai specialitātei pietuvinātus darbiņus. Viņa priecātos, ja kādai iestādei Bauskā vai Jelgavā būtu vajadzīgs labs, ar māksliniecisku izjūtu apveltīts fotogrāfs. Aija savulaik Latvijā sadarbojās ar modeļu reklāmas aģentūrām, viņas fotogrāfijas guva profesionāļu augstu novērtējumu.
Pēteris mūsu sarunā reizēm ieklausās, ienācis mājīgajā, dienvidu saules apmirdzētajā viesistabas un virtuves telpā. Tad viņš strikti nosaka: «Latvijā vajadzētu ar likumu noteikt, ka jauniem cilvēkiem uz kādu laiku noteikti jāaizbrauc uz ārzemēm un jāiepazīst pasaule. To ir vērts darīt jebkurā situācijā – vienalga, kādi motīvi liek rīkoties. Pieredze, izpratne, zināšanas un redzesloka paplašināšana ir nenovērtējama.»
