Skaitļos 1918. līdz 2018. ietvertie Latvijas valsts pastāvēšanas simt gadi piepildāmi ar stāstiem par nozīmīgiem notikumiem, vēstījumiem par cilvēku likteņiem, viņu paveiktajiem labajiem darbiem.
Viens no šādiem stāstiem lasāms politiķes Sandras Kalnietes jaunākajā sacerējumā «Cinītis», kas veltīts Latvijas ārlietu dienestam. Pirms nedēļas Nacionālajā teātrī notika šī izdevuma atvēršana, kurā klāt bija arī «Bauskas Dzīve».
Dejo divi
Diplomātija ir kā deja – dažreiz valsis, dažreiz fokstrots. Ir brīži, kad viss notiek kā skaļā diskotēkā. Taču viens nosacījums ir nemainīgs – šajā darbā jājūt partneris, jājūt viņa vēlmes, spēja līdzdarboties. Vienlaikus nedrīkst aizmirst par savas valsts mērķiem, nostāju. Tā, raksturojot diplomātu darbu, teica pašreizējais Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Viņš uzskata, ka atjaunotās Latvijas pirmajos gados diplomātiem darbs bija vairāk politisks. Tagad tas kļuvis tehniskāks. Ir daudz strādāts, lai sasniegtu lielos mērķus – Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un dalību NATO. Tomēr šo laiku diplomātu darbs nav kļuvis vieglāks. Rūpīgi jāseko panākto līgumu ievērošanai, jāanalizē pasaulē notiekošie procesi un jābūt spējīgiem, zinošiem laikus reaģēt.
Viss rūpīgi dokumentēts
«Sandras Kalnietes grāmata ļauj mums nokļūt tajos gados, kad tika veidots atjaunotās Latvijas ārlietu dienests. Vienlaikus autorei izdevies savā stāstījumā nepārprotami norādīt, ka Latvijas valsts nav sākusies 1991. gadā, bet jau 1918. gadā. Šī grāmata ir stāsts par Latvijas diplomātijas lielajām un mazajām lietām. Paldies Sandrai Kalnietei par paveikto šī dienesta atjaunošanā! Taču vēl lielāka pateicība viņai pienākas par visa notikušā dokumentēšanu,» tā autorei teica E. Rinkēvičs.
Ministra atzinumu papildināja S. Kalniete, skaidrojot, ka viens no mērķiem, rakstot šo darbu, bija parādīt, kā Latvijas ārlietu dienests no praktiski neesošas institūcijas tapis par darboties spējīgu un pasaulē atzītu ministriju. Autore diplomātu darbu salīdzināja ar smilšu sijāšanu. Sākotnēji šķiet, ka viss iztek caur pirkstiem, nekam vērtīgam nepaliekot. Taču, veicot šo procesu regulāri un neatlaidīgi, lielam cilvēku skaitam diendienā rūpīgi strādājot gan Latvijā, gan ārzemēs, panākta valstij izdevīgu lēmumu, vērtējumu, atzinumu pieņemšana. «Savā grāmatā esmu centusies atklāt šo smilšu sijātāju, mazā cinīša lomu lielu darbu paveikšanā. Ceru, ka lasītāji atradīs manā vēstījumā ietverto pamatdomu – pastāstīt par šķietami mazajiem darbiem, kas kopīgi veido mūsdienu Latvijas ārlietu dienestu,» tā pauda S. Kalniete.
Spējusi saglabāt eleganci
Grāmatas atvēršanas svētkos Rīgā «Bauskas Dzīve» sastapa arī vairākus mūspuses ļaudis. Iecavniece Agita Hauka vairākkārt tikusies ar Sandru Kalnieti kā Eiropas Parlamenta deputāti. Baušķenieks Jānis Karalis joprojām strādā S. Kalnietes birojā.
«Sandras Kalnietes vārds daudziem asociējas ar ļoti darbīgu sievieti, kura sevi apliecina tā sauktajā lielajā politikā. Par šādiem cilvēkiem mums nereti ir stereotips, ka viņi ir noslēgti, varbūt iedomīgi, nepieejami. Man bijusi iespēja vairākkārt tikties ar S. Kalnieti, tostarp arī viņas darbavietā Briselē. S. Kalniete ir ļoti sirsnīga, pat vienkārša. Mūsu sarunas bijušas piezemētas, reālo dzīvi izprotošas, vienlaikus ļoti saturīgas. Ar viņu nav problēmu sarunāties par visdažādākajām tēmām. Ciemojoties pie Iecavas «Liepām», uzaicinot mūs uz Briseli, politiķe uzzina par ikdienas cilvēku dzīvi. Viņa prot ieklausīties cilvēkos. Tā ir augsti vērtējama īpašība, kas visiem politiķiem nepiemīt. S. Kalniete pēc pamatprofesijas ir mākslas vēsturniece. Aizejot politikā, viņa pratusi saglabāt, ja tā var teikt, savu mākslai tuva cilvēka garu, eleganci. Tas izpaužas visur, kaut vai šodienas viņas vizuālajā tēlā – moderni, sievišķīgi, vienlaikus gaumīgi un arī latviski,» politiķi raksturo A. Hauka.
Otra mamma
Jānis Karalis ir S. Kalnietes palīgs jau astoņus gadus. Iepazīstot politiķi, viņš S. Kalnietē ļoti augstu vērtē ieinteresētību, vēlmi un spējas izprast savus kolēģus. Jānis stāsta: «Es to nekautrējos atzīt publiski, arī mana mamma to zina, ka Sandru Kalnieti uzskatu par savu otru mammu. Viņa ir stingra, prasīga, bet vienmēr atbalsta. Varu izstāstīt vienu piemēru. Man vienmēr ir šķitis – viss, kas saistīts ar auto, – tas nav domāts man. Bet Sandra, es atļaušos tā viņu uzrunāt, kādā tikšanās reizē man pateica: «Draudziņ, ja tev gada laikā nebūs šofera tiesību, būs jāmeklē cits darbs!» Tas tika pateikts uzstājīgi, vienlaikus liekot saprast, ka bez autovadīšanas prasmēm mūsdienu aktīvajā vidē ir neiespējami izdzīvot. Laiks ir pagājis, un es esmu kaislīgs autovadītājs. Braucu pa Rīgu, uz laukiem, pilnveidoju savas stūrēšanas prasmes. Ja nebūtu Sandras nepārprotami uzstājīgā norādījuma, esmu pārliecināts, ka šoferu kursus es neapmeklētu.»
Sandrai nebija vienaldzīgs arīdzan Jāņa izglītības līmenis. Pateicoties viņai, Jānis ir ieguvis augstāko izglītību. «Šie piemēri, manuprāt, atklāj būtisku Sandras Kalnietes rakstura iezīmi – viņa nav vienaldzīga pret apkārt notiekošo, īpaši pret cilvēkiem, ar kuriem kopā veic savu darbu,» tā politiķi un grāmatas autori raksturo J. Karalis.
Laba lasāmviela
Grāmata «Cinītis» nav paredzēta pārdošanai. 850 tās eksemplāru nonāks Latvijas publiskajās bibliotēkās, autore to iecerējusi kā dāvanu. «Bauskas Dzīve», izlasot šo 350 lappušu biezo izdevumu, atzīst – tā ir laba lasāmviela. Autorei izdevies attīrīt tekstu no politiķu, birokrātu, arī diplomātu sarežģītās, sausās un ierēdnieciski «pareizās» valodas. Līdzcilvēku raksturojums, politisko notikumu atstāsts ir viegli uztverams vēstījums. Saistošs šis teksts būs tiem, kuri līdzdzīvoja Atmodas gadu un Latvijas neatkarības atjaunošanas procesiem.
S. Kalnietes grāmatā «Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza» notiekošais vairāk atklāts no tā dēvētā mazā cilvēka, arī vietējo politiķu skatpunkta. Šajā izdevumā lasām, kā tad strādāja Latvijas ārlietu dienesta darbinieki. Izrādās, procesi ritējuši pat ļoti interesanti.
Dzintara zāle
Saistoši, pat ar vairākiem emociju uzvirpuļojumiem S. Kalniete stāsta par Latvijas jeb Dzintara zāles atjaunošanu Tautu Savienības pilī Ženēvā. Ozolkoka vecināšana, sponsoru piesaiste, Ministru prezidenta «apvārdošana» solītā finansējuma reālai piešķiršanai – notikumu izklāsts dažbrīd aizrauj teju kā detektīvžanra lasāmviela.
Reti kurš dzīvo ilūzijās par Krievijas ārpolitiku attiecībā uz Baltijas valstīm, īpaši Igauniju un Latviju.
S. Kalniete drosmīgi, vienlaikus politkorekti jeb diplomātiski pavērusi aizkaru šo attiecību ķēķa puses izklāstam. Grāmatā lasītais savijas ar mūsu atmiņām par pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados notikušo. Daža laba kaimiņvalsts politiskās darbības nianse atklājas ne tajā pozitīvākajā un mums draudzīgākajā veidā.
Mūspuses notikumus atrodam arī autores stāstītajā par veikumu Eiropas Parlamentā. Tostarp kādā no attēliem skatāma S. Kalniete ar Iecavas novada Zālītes speciālās internātpamatskolas audzēkņu izgatavoto koka traktoru, kuru politiķe pasniedza Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Martinam Šulcam. Kolorīts tapis izklāsts par Vairas Vīķes-Freibergas paveikto. Atklāts, kā mūsu prezidenti vērtēja, kā viņas klātbūtni politiskajos procesos uztvēra pasaules lielvalstu grandi – tās ir saistošas lappuses grāmatā «Cinītis».
Dziesmu svētki, Likteņdārzs, Dainu skapis – šie ir tikai daži no mums labi zināmiem kultūras un mākslas faktiem, kurus grāmatā ieraugām ārpolitikas kontekstā.
Sandras Kalnietes grāmatas
«Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza» – 2000. gads.
«Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos» – 2001. gads. Stāsts par S. Kalnietes vecāku izsūtīšanu uz Sibīriju. Visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.
«Prjaņiks. Debasmannā. Tiramisū» – 2012. gads. Recepšu apkopojums, kā arī autobiogrāfisks stāsts par ēšanas tradīcijām Latvijā.
«Cinītis» – 2017. gads.
