Atgriežoties no ceļojuma pa Norvēģiju, bija jādomā par mājām – gan praktiskajā, gan filozofiskajā skatījumā. Augstās labklājības valsts individuālā apbūve salīdzinājumā ar Latvijas piepilsētās un arī laukos redzamo ir pieticīga, pat ļoti.
Atgriežoties no ceļojuma pa Norvēģiju, bija jādomā par mājām – gan praktiskajā, gan filozofiskajā skatījumā. Augstās labklājības valsts individuālā apbūve salīdzinājumā ar Latvijas piepilsētās un arī laukos redzamo ir pieticīga, pat ļoti. Taču bagātie norvēģi, ai, kādas ēkas varētu būvēt. Šajā zemē valda citādāks stils – ar turību ārišķīgi neizcelties. Ir viņiem savs standarts – māja, mašīna un arī laiva –, kā jau valstī, kur daudz ūdeņu. Pēc ekskursijas sastaptā bijusī baušķeniece Ingrīda, kurai jau vairākus gadus dzīvesvieta ir Norvēģija, apstiprināja, ka ēkās galvenais ir to funkcionalitāte. Tāpat arī ļoti daudz sveču, kas tiek iedegtas tumšajā laikā, kad saule nepaceļas virs horizonta nepilnus trīs mēnešus. Viņa arī pieradusi, ka Lofotu salās, izejot no mājas, durvis nav jāslēdz.
Veicot Norvēģijā garu pārbraucienu, vairāk nekā četrus tūkstošus kilometru, tas nešķita garš. Dabas brīnumainā meistardarbnīca neļāva garlaikoties, jo kalni, sniegi, ūdeņi, meži savā mainībā un skaistumā priecēja acis un veldzēja dvēseli. To visu vērojot, neviļus šķita – apkārtējā vide ir tā, kas arī nosaka apbūves mērogus, un norvēģi ļauj dominēt dabas elementiem, nevis nomākt tos ar celtnēm, kas radītu disharmoniju.
Globalizācijas laikmetam ir savas iezīmes, un arī mājas jēdziens vienā sabiedrības daļā zaudē tā būtības satvaru. Par spīti tam Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks popularizē interesantu jaunās mājas ideju. Proti, nevis zem viena jumta, bet vienā teritorijā mīt dzimtas vairākas paaudzes. Vajadzīga ne pārlieku maza, ne arī liela telpa, zinātniski secināts, ka pārmērības rada baiļu izjūtu.
