Aivars Baumanis – no 1998. gada jūnija Latvijas valsts ārkārtējais pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē un Islandes Republikā.
Aivars Baumanis – no 1998. gada jūnija Latvijas valsts ārkārtējais pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē un Islandes Republikā. Iepriekš, no 1991. gada, sešus gadus bijis Latvijas vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā, pildījis ANO 51. sesijas viceprezidenta pienākumus.
Izglītība – jurists, specializējies krimināltiesībās. Latvijas Universitāti absolvējis 1961. gadā, neilgi strādājis kriminālpolicijā. Tomēr mūža lielāko daļu Aivars Baumanis strādājis žurnālistikā – laikrakstos «Padomju Jaunatne», «Jūrmala», žurnālā «Liesma», ziņu aģentūrās APN, LETA. Gandrīz trīs gadus Aivars Baumanis bijis Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs. Pārvalda angļu, vācu, poļu, zviedru, dāņu, norvēģu valodu. Dzīvesbiedre Anita studējusi žurnālistiku, strādājusi izdevniecībā. Lielie bērni – meita Laila, dēli Gints un Ivo – dzīvo un strādā Latvijā, katram pa diviem bērniem ģimenē. Jaunākajam dēlam Filipam ir 20 gadu, viņš studē un strādā ASV.
Paaudzei, kura tuvojas 50 gadu slieksnim, Aivara Baumaņa vārds nav svešs. Populārais žurnālists savulaik pirmais pavēris lodziņu uz Rietumiem, jau krievu laikos intervējis Eltonu Džonu, B. B. Kingu, Djūku Elingtonu, Karelu Gotu, Marinu Vladi.
Kā kļuvāt par diplomātu?
– 1991. gada augustā man šādu priekšlikumu izteica toreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, turklāt pārdomām deva tikai divas nedēļas. Valodu zināšanu dēļ darbā uz Ārlietu ministriju mani aicināja jau 1990. gadā. Tolaik biju ziņu aģentūras LETA direktors, tikko nodibinājām saites ar «Reuter» un Ziemeļvalstu informācijas aģentūrām, un man bija savas ieceres. Bet, saņemot šo piedāvājumu pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, sapratu, ka acīmredzot tā ir sava veida misija. Man nav diplomāta izglītības, uzskatu sevi šajā jomā par autodidaktu. Pašlaik esmu vecākais no aktīvajiem Latvijas vēstniekiem. Prakse un pieredze, ko biju guvis, strādājot par žurnālistu, palīdzēja pārkāpt baiļu slieksni, nostāties līdzās slaveniem politiķiem un diplomātiem, būt neatlaidīgam.
Vai esat arī kādas Latvijas politiskās partijas biedrs?
– Nē, neesmu nevienā partijā un, manuprāt, tas ir ļoti būtiski.
Cik ilgi strādājat Eiropā?
– Atgriežoties no ASV, bija piedāvājumi doties uz Vāciju vai kādu no Skandināvijas valstīm. Kopš 1998. gada jūnija esmu vēstnieks Dānijas Karalistē. Islandē akreditējos šī paša gada novembrī. Pavisam Kopenhāgenā ir 64 valstu vēstniecības, Islandē – desmit. Ir liels gods būt par vēstnieku šajās valstīs. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Islande un Dānija bija pirmās, kas atzina šo faktu.
Kā Atmodas laikā sākās Dānijas atbalsts Latvijai?
– 1990. gadā laikrakstā «Politiken» tika izsludināta līdzekļu vākšanas kampaņa, lai varētu atvērt Dānijas Kultūras institūtu Latvijā. To ierosināja toreizējais Dānijas ārlietu ministrs Ufe Elemens-Jensens. Naudas bija tik daudz, ka tika atvērts arī Baltijas Informācijas birojs Kopenhāgenā. Politiskais atbalsts ir kā labs kamīns, tas kuras un kursies, bet laiku pa laikam pagalīte tomēr jāpiemet. Tā ir diplomāta misija.
Cik cilvēku strādā vēstniecībā?
– Vēstniecībai ir divi pirmie sekretāri – Pēteris Ustubs un Māris Selga, mūsu lietvede ir Dana Bjurnere, vēstniecības saimnieka pienākumus veic Agris Pļavāns.
Vai varat minēt konkrētus piemērus, kas apliecinātu, ka vēstniecības darbs veicinājis sadarbību ar Latviju?
– Pēteris Ustubs daudz strādā ekonomisko sakaru veidošanā, iepazīstinot dāņus ar konkrētām iespējām. Jāuzteic Latvijas Attīstības aģentūra, kas vēstniecības apgādā ar vērtīgiem informatīviem materiāliem. Ir izdevies nodrošināt labus sakarus ar Liepājas Speciālo ekonomisko zonu, kur jau ir ienākušas astoņas dāņu uzņēmējsabiedrības. Firmas «Hedeselskabet» un «Torsana» nodarbojas ar mežaudžu kopšanu, medību saimniecības attīstību, vides aizsardzību un atvērušas pārstāvniecību Rīgā. Mūsu uzdevums ir savest kopā vajadzīgos cilvēkus, palīdzēt veidot sadarbību, veicināt tās attīstību.
Cik viegli vai arī cik grūti tas paveicams?
– Dānija no Latvijas atšķiras ne tikai ekonomiskās attīstības ziņā. 96 procenti šīs valsts iedzīvotāju ir dāņi, grenlandieši, Fēru salu iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka viņiem kā pamatnācijai nav tādu problēmu, kādas ir Latvijā, kur latviešiem kā minoritātei lielākajās pilsētās, īpaši Rīgā, ir jāintegrē vairākums cittautiešu. Tas ir unikāls eksperiments pasaules mērogā! Latvijas likteņgaitas jāatgādina, nosaucot konkrētus skaitļus. Otrā pasaules kara laikā un Krievijai okupējot Latviju, deportāciju rezultātā un izbēgot uz Rietumiem, aptuvenos skaitļos mūsu valsts zaudēja gandrīz 40 procentu no pamatnācijas.
Ir jāpierod pie dāņu lēnīguma, pieņemot lēmumus. Arī diplomātiskajās un ekonomiskajās attiecībās dāņiem nepatīk steiga. Te mēdz citēt teicienu: «Steidzu atbildēt uz tavu pagājušā gadā rakstīto vēstuli…». Vēl viņiem patīk citus mazliet pamācīt, un ne bez iemesla, jo Dānija ir stabila un tiešām bagāta valsts. Reģionālās reformas projekts, par ko tagad lauza galvas Latvijā, arī nācis no Dānijas.
Kādi ir paši dāņi?
– Jokojot es saku, ka par dāņu «tautas tērpu» jāuzskata jaka ar kapuci. To uzspiež vējainais un mitrais klimats. Nopietni runājot, dāņi ir tauta, kas ļoti lepojas ar savu valsti, ar karalieni un karalisko ģimeni. Dāņi ir ļoti ģimeniski, tomēr arī šajā bagātajā valstī daudz cilvēku dzīvo vientuļi, ir zema dzimstība, apmēram tikpat liels veco cilvēku īpatsvars kā Latvijā. Mazāk nekā septiņi procenti iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, bet visi ir paēduši. Dānijā ir vislielākās iespējas izglītoties gan bērniem, gan jauniešiem, arī pieaugušajiem. Par studijām augstskolā nav jāmaksā.
Vai Dānijā ir daudz latviešu?
– Ap 40 cilvēku te varētu būt palikuši no tiem, kuri šurp atbrauca Otrā pasaules kara beigās. Precīzi nevaru pateikt, cik latviešu šeit dzīvo tagad, bet daudzi ir ieprecējušies, mācās, strādā. Šogad 18. novembrī rīkojām pieņemšanu ne tikai diplomātiem. Īpašs saiets tika organizēts arī tautiešiem. Uz to ieradās 70 latviešu no Kopenhāgenas un tuvākās apkaimes. Tā bija ļoti aizkustinoša tikšanās. Viborgā puišus no Latvijas sagatavo par Baltbata kareivjiem. Man ir doma sarīkot viņiem īstus Jāņus nākamgad. Viņus aprūpē Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas akreditētais militārais atašejs Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā – Vitauts Mihalovskis. Viņš kopā ar dzīvesbiedri, kādreizējo baušķenieci Āriju Kužumu, dzīvo Kopenhāgenā.
Kur īsti jūtaties kā mājās?
– Diplomāta statuss nav viegls ģimenei, tā ir sava veida vientulība, izolētība, kas prasa izturību. Diemžēl pagaidām Dānijas un Latvijas valdības nav noslēgušas līgumu, kas ļautu diplomātiskā korpusa darbinieku dzīvesbiedriem strādāt. Mana sieva ir sacījusi, ka nekad iepriekš nav varējusi iedomāties, ka vīrs būs viņas labākā draudzene…
Arvien, kad esmu Rīgā, aizbraucu uz Altonovas ielu. Tur ir māja, kurā esmu dzimis un dzīvojis. Aizeju līdz Māras dīķim, Arkādijas parkam, tur ir manas saknes un kaut kādas īpašas strāvas, kas pievelk.
Bet šovasar, no Rīgas ielidojot Kopenhāgenā, pieķēru sevi domājam, ka atgriežos mājās. Laikam Dānijā iedzīvoties vieglāk, jo tas taču ir tepat netālu – tikai Baltijas jūras otrā krastā.
