Bauskā augusī RASMA KINTA visu šo gadu dzīvo un veic Sarkanā Krusta darba misiju Belgradā Dienvidslāvijā.
Bauskā augusī RASMA KINTA visu šo gadu dzīvo un veic Sarkanā Krusta darba misiju Belgradā Dienvidslāvijā.
«Bauskas Dzīvei» viņa raksta vēstules, kuras šoreiz piedāvājam iepazīt arī avīzes lasītājiem. Savus pasaules vērojumus Rasma atainojusi pat dzejas rindās.
1. Belgradā nešauj
Šim braucienam gatavojos jau no 2000. gada oktobra, kad piedalījos īpašos kursos, pēc kuru beigšanas cilvēks ar Sarkanā Krusta darba pieredzi kļūst par delegātu. Kursos gan to dalībniekam nav nekādas priekšnojautas, uz kurieni viņš dosies misijā. To, ka jābrauc uz Dienvidslāviju, uzzināju tikai 2000. gada decembrī. Nekad nebiju iedomājusies, ka varētu strādāt Belgradā. Neko daudz par šo valsti dzirdējusi nebiju, izņemot to, ka tur bijis karš. Bet es nodomāju: «Eiropa paliek Eiropa!»
Bija 2001. gada 10. februāris, kad no Ženēvas ielidoju Belgradā. Lidosta smaržoja pēc vecuma un gumijas. Nekādas īpašas izjūtas mani nepārņēma, nebija pirmā reize, kad devos prom no Latvijas uz ilgāku laiku – vienu gadu. Tad, kad nemitīga braukāšana pa pasauli ir ikdiena, tad tavas mājas ir tur, kur spilvens un zobu birste. Tā es izskaidroju savu pieradumu dzīvot «uz koferiem».
Mani sagaidīja Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrības federācijas šoferis.
Šī pilsēta pirmajā acumirklī pārsteigtu ikvienu, kurš savus priekšstatus par šo zemi ieguvis no cilvēku nostāstiem un īsiem valsts situācijas aprakstiem. Mājas izskatījās tieši tāpat kā kādā no Rīgas piepilsētas rajoniem – lielas kārbas, simtiem logu, visas vienādas. Manā atmiņā pastāvēja doma, ka šeit bija karš, bet te nu es braucu pa lielu maģistrāli, kādu Latvijā nav. Skatījos uz dzīvojamām ēkām, kas būvētas laikā no 1975. līdz 1985. gadam, bet nemanīju nekādas kara sekas. Pirmajā mirklī mani pārņēma it kā vilšanās. Nevar būt, ka visi nostāsti būtu bijuši pārspīlēti! Ierados viesnīcā «Intercontinental» – grandioza celtne, ar stikla sienām, šveicariem. Šai viesnīcai uz nenoteiktu laiku bija jākļūst par manām mājām. Viena istaba, kura piepakota ar sintētiskiem paklājiem, spogulis uz katras sienas, logs, kuru nevar atvērt un pa kuru skats paveras uz daudzstāvu celtni. Tā izskatās tieši kā preses nams Rīgā, tikai atšķirība tāda, ka Belgradas celtne ir pamesta, ar izdegušiem logiem un nolauztu antenu. Paliekas pēc spridzināšanas – pirmais grausts, ko redzēju.
Tika stāstīts, ka visi cilvēki, kurus mīlam, ir tikai telefona zvana attālumā. Man šī izjūta nav sveša – gribi parunāties, uzgriez numuru. Zinu, ka zvans mājās vienmēr ir gaidīts, tāpēc uzreiz zvanīju mammai. Viņai, kā jau lielākai daļai iedzīvotāju Latvijā, priekšstats par Dienvidslāviju tāds, ka šeit ir nemiers, tāpēc viņas pirmais jautājums todien bija: «Rasmiņ, vai tur nešauj?» Pacēlu telefona klausuli pie loga, pagaidīju pāris sekundes un sāku runāt: «Vai dzirdēji kaut vienu šāviena troksni? Šeit viss ir mierīgi, viss izskatās līdzīgi kā jebkurā Eiropas pilsētā, tikai uz ielām ir daudz gružu, tas arī viss.»
No manas ielidošanas bija pagājušas aptuveni divas stundas, kurās pasmējos par savām iedomām, ka dzīvošu bunkurā, ka visas mājas būs sabombardētas un ka ap mani būs pazīstami cilvēki. No šīm iedomām nebija palikusi pāri ne kripata.
***
Pār šīs pilsētas jumtiem
Dzeltenais lietus līst,
Atnesdams tuksneša neesošo smaržu.
Pār šīs pilsētas ielām,
Kur mašīnas noparkotas kā pagadās,
Košavas* vēji pūš.
Viss liekas tāpat kā jebkurā Eiropas pilsētā –
Kaut kur Francijā, Vācijā, Latvijā, tikai…
Šī ir tā pilsēta, pār kuru
Bumbas sīkdamas bira,
Tā ir Belgrada, un nav teikts,
Ka šejienes cilvēkos šīs atmiņas
Kādreiz norims…
***
Ar sveicieniem no Belgradas
R. KINTA
Nākamā vēstule – 17. decembra laikrakstā.
*Košava – stiprs vējš, kurš pūš trīs, sešas vai deviņas dienas no vietas.
