Baušķeniece Rasma Kinta jau ilgāku laiku strādā un dzīvo Dienvidslāvijā. «Bauskas Dzīvē» publicētas četras viņas vēstules no šīs Balkānu valsts. Šodien piedāvājam piekto – par dažām Lieldienu tradīcijām tālajā zemē.
Baušķeniece Rasma Kinta jau ilgāku laiku strādā un dzīvo Dienvidslāvijā.
«Bauskas Dzīvē» publicētas četras viņas vēstules no šīs Balkānu valsts. Šodien piedāvājam piekto – par dažām Lieldienu tradīcijām tālajā zemē.
Dienvidslāvijā Kristus augšāmcelšanās svētki bija vakar, 5. maijā. Tad pat, kad arī mūsu valsts pareizticīgajiem.
Serbu Lieldienu tradīcijas
Pirms pieciem gadiem Lieldienu rītā izdomāju, ka vairs neēdīšu gaļu, un tā nu tas arī notika, piecus gadus biju «nelabojama» veģetāriete. Nezinu, vai tas palīdzēja, bet tajā rītā, kad nolēmu atsacīties no gaļas, es biju Bauskas luterāņu baznīcā. Tā bija pavisam tukša, man radās doma sevi attīrīt. Šī gada Lieldienās man bija jāatzīst, ka nu jau vienu gadu atkal ēdu gaļu. Šeit, Dienvidslāvijā, nav iespējams no tās atteikties. Un man pat garšo. Šajā sakarā kāds pavisam īss joks: «Paši labākie serbu salāti – vista ar kāpostu spārniem.»
Kā jau esmu minējusi, Dienvidslāvijā pārsvarā visi pieder ortodoksālajai baznīcai. Izjautāju dienvidslāvu kolēģus par Lieldienu tradīcijām.
Daudzi cilvēki gavē, un, šķiet, jauniešiem tas ir ne tikai ticības labad, bet, kā man teica kāds puisis, – vienkārši novājēšanas nolūkā. Vai varat iedomāties – manā birojā cilvēki pat atteicās ēst Latvijas melno šokolādi! Līdzīgs ar mūsu paražām ir tas, ka šeit ortodoksu Lieldienās vāra un krāso olas. Obligāti vienai no šīm olām jābūt spilgti sarkanā krāsā, tā tiek turēta dažādu zāļu ūdenī visu nakti. Šī ola ir īpaša, tā ir mājas un tās iemītnieku svētības ola un to glabā augu gadu. Ko dara ar ūdeni, kurā ola krāsota? Līdzīgi kā latviešu meitas iet rasā mazgāt seju, serbu meitenes atsvaidzinās šajā zāļu novārījumā, lai izskatītos veselīgas un skaistas. Arī mazi bērni nepaliek bešā, viņiem dod padzerties vīnu, lai būtu veselīgi sārti kā vīns. Kā jau nojaušat, sarkanā ir dzīvības krāsa.
Ļaudis, protams, dodas uz baznīcu, noteikti tiek apmeklēti arī kapi. Sievietes uz kopiņām noliek olu, kurai «jābaro» mirušā tuvinieka dvēsele. Mazos ciematos, kur tas ir iespējams, mācītājs apiet ap ciemu, to svētīdams. Kad visi pienākumi izpildīti, tad visa ģimene sēžas pie galda. Par godu šiem svētkiem tiek nokauta aita, mielastā ir arī īpaši pagatavota maize, kam vidū ielikta ola. Tie, kuri parasti gavē, sapratīs, cik īpašs ir šis cienasts. Šejienieši atzīst, ka Lieldienas esot paši «izsalkušākie» svētki gada laikā.
Patiesībā nav iespējams izzināt visas tradīcijas un arī izpētīt to nozīmi, jo katrā apgabalā tās mainās un atšķiras.
Ar mīļiem sveicieniem – RASMA
