Laikrakstā «Bauskas Dzīve» 12. mai-jā publicēts Guntara Krūzmētras raksts «Nacisms nav jāslavina». Stila ziņā tas atgādina pseidovēsturnieka Jāņa Dzintara Atmodas laikā publicēto. Toreiz sabiedrība jau brīvi runāja par vēstures notikumiem, bet parādījās pēdējie izmisīgi centieni uzspiest «vienīgo pareizo» padomju vēsturi ar latviešiem – «nacistu līdzskrējējiem» – galvenajā lomā.
Raksts izraisītu tikai smīnu, ja nebūtu publicēts priekšvēlēšanu laikā un neskartu Bauskas pašvaldības akceptēto piemiņas vietu pilsētas iedzīvotājiem – aizstāvjiem pret otrreizējo komunistisko okupāciju un represijām Otrā pasaules kara beigu posmā. Lielā mērā aizstāvēšanos noteica bailes no Baigā gada represiju atkārtošanās. Un bailes bija pamatotas. Otrreizējas komunistiskās okupācijas apstākļos 1944. – 1945. gadā vien Latvijā tika represēti vismaz 78 268 iedzīvotāji. Tajā skaitā simtiem no Bauskas novada.
Kad Bauskas apriņķa priekšnieka aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka komandētie ap 300 vīri – leģionāri, viņu vidū aizsargi, policisti, brīvprātīgie pilsētnieki, 1944. gada 28. jūlijā majora Rubeņa vadībā sāka pilsētas aizstāvēšanu pret Sarkanarmiju, latviešiem bija skaidrs – nacistiskās Vācijas dominante Austrumos ir beigusies. Taču atmiņas par pirmo komunistu okupāciju bija tik briesmīgas, ka sarkan-armiešus Latvijā negaidīja. Tādēļ notika izmisīgi mēģinājumi Bausku aizsargāt. Nošaušanu bez tiesas un izvarošanu neviens pilsētnieks negribēja piedzīvot. Loģiski, ka pēc pirmajām trim cīņu dienām J. Uļuka bataljonu aizstāja 380. vācu grenadieru pulks. Tas sešas nedēļas kopā ar latviešu leģionāru un policijas bataljonu vienībām noturēja pilsētu pulkvežleitnanta Herba vadībā.
Bausku sarkanarmieši ieņēma tikai 14. septembrī pēc bombardēšanas, kas sagrāva trešo daļu pilsētas. Tās atjaunošana kultūrvidei raksturīgajā veidolā notiek vēl tagad. Arī piemineklis Bauskas aizstāvjiem ir šīs kultūrvides daļa. Priekšvēlēšanu laikā ar padomju propagandas metodēm pārmest pilsētas vadībai rūpes par pilsētas uzplauksmi ir nepieņemami.
