Arvien retāk stikla pudelēs un trauciņos tiek fasēti dzērieni un medikamenti, jo plastmasa ir lēts, viegls un ērts materiāls. Vēsturiskie stikla trauki, kuros ražotāji agrāk pildīja šķidrumus, ir kļuvuši par muzeju eksponātiem.
Arvien retāk stikla pudelēs un trauciņos tiek fasēti dzērieni un medikamenti, jo plastmasa ir lēts, viegls un ērts materiāls. Vēsturiskie stikla trauki, kuros ražotāji agrāk pildīja šķidrumus, ir kļuvuši par muzeju eksponātiem.
Stiklā iegravēti vārdi
Neliela, bet interesanta 19. un 20. gadsimta stikla pudeļu kolekcija glabājas arī Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Par šo trauku dizainu, aizbāžņiem un ražotāju tradīcijām “Bauskas Dzīve” sarunājās ar muzeja vēstures nodaļas vadītāju Aigaru Urtānu.
“Vērtīgākie kolekcijas priekšmeti, manuprāt, ir Lodiņa alus fabrikas dažāda parauga pudeles, kam ir tieša saistība ar Bauskas pārtikas rūpniecības vēsturi. Etiķetes ir samērā jauns izgudrojums, jo vissenākā tradīcija ir ražotnes īpašnieka vārda un produkcijas markas iegravēšana stiklā. Šī tehnoloģija izmantota arī Lodiņa alus pudeļu vecajā dizainā. Traukiem ir ar atsperes mehānismu atvāžami porcelāna korķi, kam iekšpusē ir gumijas pārklājums. Robainie, plakanie metāla aizbāžņi tika ieviesti pēc Otrā pasaules kara, kad ASV savu izgudrojumu patentēja Viljams Peinters.
Mūsdienās porcelāna korķi Latvijā ir tikpat kā aizmirsti. Vienīgais dzēriens, ko pārdod pudelēs ar vēsturiskiem aizbāžņiem, ir “Lido” gaišais un īpašais alus. To var nopirkt atpūtas centrā “Lido” Rīgā. Taču citās Eiropas valstīs alus ražotnes, kas ciena tradīcijas, joprojām pilda dzērienu sena parauga pudelēs. Biju izbrīnīts, ka šo produkciju var nopirkt arī Polijā. Latvieši un lietuvieši savā attieksmē pret vēsturi gan nav tik konsekventi. Tiesa, Rīgas melnā balzama pudeles un krūkas, lai gan ar nedaudz mainītu dizainu, saglabā seno, 18. gadsimtā pielietoto principu,” stāsta Aigars.
Brīnumainais korķozols
Īpašnieku vārdus uz māla krūkām, kurās glabāja dzērienus un citus produktus, gravēja vēl senajā Ēģiptē, Grieķijā un citās zemēs, par ko liecina arheoloģiskie atradumi. Tolaik sāka izmantot arī aizbāžņus, kas gatavoti no korķozola mizas. Šī izejviela mūsdienās ir viena no galvenajām Portugāles eksporta precēm. Lai gan korķozoli aug visās Vidusjūras baseina valstīs, Portugāles koks tiek uzskatīts par viskvalitatīvāko.
Sengrieķu filosofs Teofrests atklāja, ka, nolobot korķozolam mizu, tā spēj atjaunoties un būt vēl labāka par iepriekšējo. Koka brīnumainā īpašība drīz vien tika novērtēta, kad, izžāvēto mizu sasmalcinot un sapresējot, sāka gatavot dažāda diametra aizbāžņus krūkām un vīna mucām. Korķu rūpnieciskai ražošanai eiropieši pievērsās 17. gadsimtā, bet tikai 1891. gadā amerikānis Džons Smits izgudroja stikla pudelēm piemērotus noslēgus. Agrāk tie nebija vajadzīgi, jo vīnu šādos traukos nepārdeva.
Pārmantots dizains
Muzeja kolekcijā ir arī šķietami necilas lietas, piemēram, dažādu tilpumu padomju laika piena, kefīra, krējuma pudeles. Izrādās, ka forma ir patapināta no Latvijas pirmās brīvvalsts piena produkcijas iesaiņojuma. Lai to uzskatāmi pierādītu, Aigars Urtāns noliek līdzās pudeli, kuras korpusā ir iegravēts “Latvijas Piensaimnieku sabiedrības Centrālā valde”. Abi priekšmeti ir identiski.
Jau ir pierasts, ka alu un sarkanvīnu pilda tumša – brūngana vai zaļgana – stikla pudelēs. Tas ir saistīts ar materiāla spēju pasargāt dzērienus no gaismas iedarbības, kas negatīvi ietekmē kvalitāti. Turpretī baltvīns gandrīz vienmēr ir nopērkams caurspīdīga stikla pudelēs. Arī viena no “Aldara” gaišā alus šķirnēm tagad ir pieejama šādā traukā, kas akcentē dzēriena zeltaino toni.
Senu stikla pudeļu vērtīga kolekcija ir eksponēta Rundāles pils pirmajā stāvā. Ar neparastu formu un toņu dzērienu trauku kolekcionēšanu aizraujas mākslinieki, izmantojot pudeles gan kluso dabu gleznošanai, gan piešķirot tām gluži negaidītas funkcijas. Utilitārs un pirmajā acu uzmetienā it kā nevajadzīgs priekšmets var kļūt par izteiksmīgu dekoratīvu objektu, ja to apglezno vai piepilda ar krāsainu smilšu vai citu pulverveida materiālu joslām.
