Laikrakstā «Bauskas Dzīve» strādā radoši cilvēki, inteliģenti bagātas personības.
Laikrakstā «Bauskas Dzīve» strādā radoši cilvēki, inteliģenti bagātas personības. Par vienu no viņiem – žurnālisti INGU MUIŽNIECI – laikraksta reklāmas nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes tālmācības nodaļas studente Ilva Bernaute pagājušajā rudenī rakstīja kursa darbu. Ar Ilvas laipnu atļauju ielūkosimies viņas darbā, kurā Inga Muižniece stāstījusi par ienākšanu žurnālistikā.
«Nešaubījos, ka pēc Bauskas 1. vidusskolas beigšanas studēšu. Gatavojos iestājeksāmeniem uzreiz trijās augstskolās – arhitektos, mediķos, žurnālistos. Drīz vien sapratu, ka Mozus galvu uzzīmēt nespēšu, Medicīnas institūtā baidījos izkrist ķīmijas eksāmenā, tāpēc iesniedzu dokumentus Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā. Studiju gados sadarbojos gan ar laikrakstiem, gan radio. Bet pa īstam strādāt sāku pēc ceturtā kursa laikrakstā «Padomju Jaunatne» 1973. gada Jāņu dienā, kas toreiz nebija brīvdiena. 1978. gadā no avīzes pārgāju darbā uz Televīziju, bet nonācu programmu izlaides daļā, un tas vairs nebija žurnālista darbs. Sekoju līdzi raidījumu programmai, gādāju, lai visas pārraides sākas un beidzas laikā.
«Bauskas Dzīvē» nokļuvu vairāku privātu iemeslu dēļ. Saku paldies Dievam, ka darba nav trūcis. Rajona avīzē strādājot, žurnālistam jābūt ļoti atbildīgam par katru vārdu, faktu, konstatējumu, vērtējumu. Visi tevi pazīst, un vērtējumos lasītāji ir nesaudzīgi. Pašlaik «Bauskas Dzīvē» ir ļoti saspringts darba ritms. Trūkst laika pārdomāt – ko, kā, kāpēc rakstīsi. Skrienam – no notikuma pie datora, no datora uz notikumu. Bet man vairāk patīk strādāt ar dokumentiem, faktiem, skaitļiem, analizēt tos, patīk «rakt».
Ir laimējies tikt uz dažiem kursiem ārzemēs un, no tiem atbraukusi, esmu bijusi gandarīta, ka mūsu žurnālisti, arī mani kolēģi «Bauskas Dzīvē», nav ne sliktāki, ne dumjāki, ne vājāk izglītoti par citu valstu «spalvas brāļiem». Vienīgi mums ilgus gadus nav bijis iespēju pilnveidoties. Toties mūsu izglītība ir pat vispusīgāka, jo mēs, piemēram, pārzinām ārzemju literatūru, vēsturi, pasaules ģeogrāfiju, saviem spēkiem esam mācījušies svešvalodas.
Darbs avīzē ir nogurdinošs, un reizēm sāk pietrūkt spēka. Manas meitas bieži pārmet, ka vēlu esmu mājās. Tomēr, ja vien iespējams, braucu uz teātri, klausos mūziku, īpaši kora koncertus, jo kopā ar Universitātes «Juventus» pagājuši jaunības skaistākie gadi. Mīlu pavasari, kad sāk ziedēt ceriņi, ābeles. Patīk nodarbību maiņa. Nereti vasarā pievakarē kaut uz pāris stundām aizbraucu uz dārzu, stādu, ravēju, bet reizēm arī izraudos… Mašīnas man nav, bet, minot velosipēda pedāļus, kad vējš izpūš no prāta visas smagās domas, izdodas atgūt svaigumu.»
