Baušķenieci Ausmu Saulinsku mūsu rajonā pazīst ļoti daudzi. Citiem viņa atmiņā kā spoža zvaigzne uz Bauskas amatierteātra skatuves, citiem Ausma Saulinska bijusi līdzās dzīves skumjākajos brīžos, izvadot tuviniekus kapu kalnā.
Baušķenieci Ausmu Saulinsku mūsu rajonā pazīst ļoti daudzi. Citiem viņa atmiņā kā spoža zvaigzne uz Bauskas amatierteātra skatuves, citiem Ausma Saulinska bijusi līdzās dzīves skumjākajos brīžos, izvadot tuviniekus kapu kalnā. Pēc vidusskolas absolvēšanas Bauskā A. Saulinska ieguvusi kultūras darbinieces profesiju toreizējā kultūrizglītības darbinieku tehnikumā. Strādājusi Bauskas bibliotēkā, kultūras nodaļā, bet visilgāk bijusi saistīta ar apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu.
Sevi viņa sauc par Brunavas meiteni, jo dzimusi šī pagasta Sieriņu mājās sīkzemnieku ģimenē. Viņas tēvs, dzimis zīmīgajā 1905. gadā, audzis 13 bērnu saimē, bet Ausma vecākiem bijusi vienīgā meita. Arī viņai ir viens dēls – Ainārs. Draugu un radu pulkā Ausma Saulinska rīt, 14. februārī, svinēs 70. dzimšanas dienu.
Rīt jums 70. dzimšanas diena, un pusi no sava mūža esat, nu gan man ir jāpadomā, kā lai šo pienākumu nosauc…
– Sakiet vien tā, kā domājat, 35 gadus esmu stāvējusi kapa malā, izvadot cilvēkus aizsaulē. Tādas profesijas jau nemaz nav, jo neatkarīgi no ikdienas darba pienākumiem izvadītāji ir tie, kuri šo garīgo un fizisko slodzi spēj izturēt. Biežāk to veic kultūras darbinieki, pedagogi. Tas ir tāds viena aktiera teātris, smagā brīdī, izvadot smiltājā cilvēku, teikt izjustus vārdus un izpildīt noteiktu rituālu.
«Laicīgā sēru ceremonija ir nozīmīgs ideoloģiskās frontes posms, un ikviens ceremonijas vadītājs ir ne vien sava profesionālā uzdevuma izpildītājs, bet arī materiālistiskā pasaules uzskata propagandētājs un padomju mākslas ideju novadītājs masās.» Šis citāts ir no E. Zoltnera raksta izdevniecības «Zinātne» 1987. gadā izdotā grāmatā «Sociālistiskie svētki un ierašas». Tātad esat bijusi ideoloģiskās frontes kaujiniece?
– Tādu «pogu» jau tolaik varēja piešūt gandrīz katram. Nemāku teikt, vai tāds laicīgais izvadītājs bija arī Latvijas pirmās brīvvalsts gados. Visticamāk, ka nē, bēres bez mācītāja tolaik nemaz nevarēja iedomāties. Taču padomju laikā svarīgākais bija izstumt baznīcu no sadzīves rituāliem, tāpēc ieviesa bērnības un jaunības svētkus, ar ko mēģināja aizstāt kristības un iesvētības.
Cilvēkiem bija pat bail lūgt mācītāju bērēs, tāpēc tika veidota šāda laicīgas izvadīšanas tradīcija. Taču nav sliktuma bez labuma. Nezinu, kur tagad varētu mācīties izvadītāji. No 60. gadu vidus regulāri notika sēru ceremoniju vadītāju kursi, semināri, braucām pie kolēģiem citos rajonos, kur bija jānoskatās un jāvērtē, kā toreiz sauca, paraugbēres. Tika izdoti dzeju kopojumi ar sēru tematiku, vairākas šādas izlases sastādīja kādreizējais baušķenieks dzejnieks Ziedonis Purvs. Bija instrukcijas, kā jānotiek apbedīšanai un pat kādu mūziku ieteicams atskaņot.
Vai šo darbu koordinēja Kultūras ministrija?
– Nē, ar to nodarbojās toreizējā Komunālās saimniecības ministrija, tāpēc apbedīšanas biroji tika veidoti tās pakļautajos uzņēmumos, arī Bauskā. Apbedīšanas birojā es nokļuvu nejauši. Strādāju kultūras nodaļā, bet tās vadītājs bija mans vīrs, un šāda tieša pakļautība nebija atļauta. Tāpēc man bija jāpāriet citā darbā. Piedāvāja vietu dzimtsarakstu nodaļā vai arī tikko izveidotajā apbedīšanas birojā. Tas bija 1968. gadā.
Tagad jūs strādājat pie Kandavas uzņēmējiem, jo apbedīšanas pakalpojumus Bauskā nodrošina SIA «Kalve». Kā gadījās, ka šī vajadzīgā pakalpojuma sniegšana tika atdota cita rajona uzņēmējiem?
– Apbedīšanas biroju «komunālajos» vadīju 30 gadu, to vienmēr uzskatīja par nozari, kas strādā ar zaudējumiem, un 1998. gadā likvidēja. Neilgu laiku sadarbojos ar apbedīšanas firmu «Rantan» no Rīgas, kad tā strādāja Bauskā. Tad mani uzmeklēja un aicināja pārstāvēt Kandavas uzņēmumu SIA «Kalve». Neviens no vietējiem uzņēmējiem negribēja šo biznesu, un brīvo «nišu» ieņēma citi, jo pienāk brīdis, kad gluži tāpat kā bez maizes ikdienā, arī bez zārka nevar iztikt. Jāatzīst, ka SIA «Kalve» pakalpojumu sniedz kompleksi – izgatavo un piedāvā zārkus, birojā var vienoties par kapa rakšanu, sēru zāles izmantošanu, varu ieteikt muzikantus, izvadītājus, ir nesēji, transports. Beidzot ir tā, kā cilvēki vēlējušies, daudz mazāk rūpju. Nu jau ir skaidrs, ka SIA «Kalve» Bauskā uzcels jaunu morgu.
Vai atceraties, cik cilvēku esat apbērējusi?
– Tādas uzskaites man nav, taču, ja esmu to darījusi 35 gadus, tad tiešām daudz, ļoti daudz. Tagad ir gadījies sastapt cilvēkus, kuri atnāk kārtot bēru lietas un atceras, ka esmu izvadījusi viņu vecvecākus un vecākus. Agrāk katru gadu bija jāpiedalās arī kapu svētkos vasarā un mirušo piemiņas dienās rudenī.
Pati joprojām vēl izvadāt?
– Aicinājuši ir, bet nu jau divus gadus bērēs neeju, veselība neļauj. Nav vērts pat pieminēt, cik bieži šo gadu laikā esmu smagi saaukstējusies bērēs – kājas izmirkušas, nosalušas, rokas bieži sastingušas kramā, jo dūraiņus nevalkāju. Taču arī tas nav pats smagākais, esmu ļoti emocionāla, neesmu mācējusi tā vēsi aiziet un mierīgi, bez pārdzīvojuma norunāt tekstu.
Vienu laiku tieši mani aicināja izvadīt bērnus, kāds bija citiem ieteicis. Tas bija ārkārtīgi smagi. Katru reizi pēc tādām atvadām nācu mājās kā sastingusi, nespēju aizmigt, domāju un domāju, kāpēc tāda netaisnība, ka bērniem jāmirst. Ve- ca cilvēka mūžs ir bagāts un skaists, daudz padarīts, ir, ko atcerēties. Bērniņa aiziešana ir bezgala sāpīga. Pienākumu pildot, ir jāsavaldās, bet, mājās pārnākusi, esmu krietni raudājusi.
Ir reizēm gadījies arī smieties?
– Ne nu gluži ceremonijas laikā, bet pēc tam gan. Par to, kā ir nācies dažureiz glabāt, varētu komēdiju uzrakstīt. Izvadītāji savā vidū mēdz teikt, ka ir ne tikai bēres, bet arī «talkas»… Tādās «aplasītājam» (arī tā mūs sauc tautas valodā), ierodoties sēru mājās, uzreiz tiek pateikts, ka jāgrozās fiksi, jo kartupeļi jau vārās, gaļa cepeškrāsnī. Tāpēc – ātri uz kapiem un mudīgi atpakaļ – pie galda.
Ir gadījies, ka, gaidot izvadīšanu, bērinieki jau krietni iedzēruši, knapi «iestūrē» zārku kapā un gandrīz nav, kas to aizber. Varbūt varot aizrakt rīt, arī tā man ir vaicājusi kāda sareibusi bēriniece. Un tad vēl stumdīšanās un grūstīšanās, īpaši agrāk svarīgu partijas darbinieku bērēs – kurš pirmais ar savu vainagu un runu tiks pie kapa.
Sarunas sākumā jūs minējāt, ka šis darbs ir kā viena aktiera teātris. Gadiem ilgi esat spēlējusi Bauskas Tautas teātrī. Laikam tāpēc jums ir ļoti skaidra, saprotama valoda, laba dikcija.
– Par to esmu pateicīga Raimondam Kugrēnam. Viņš mācīja, ka no skatuves jārunā tā, lai pašā zāles galā sēdošais sadzirdētu. Bērēs reizēm esmu noskatījusi kādu tālāk augošu bērzu ar domu, ka man jārunā tā, lai arī tas dzirdētu. Teātri esmu spēlējusi no 2. klases Brunavas pamatskolā, vēlāk mācījos Mežgaļos, ļoti daudz deklamēju dzejoļus.
Centīgi apmeklēju Brunavas katoļu baznīcu. Vai, kā man patika klausīties mācītāja runās! Ar skaudību skatījos, jo zēni varēja piedalīties kalpošanā, bet meitenēm tas netika ļauts. Arī vidusskolā Bauskā spēlēju dramatiskajā kolektīvā. Skolā strādāja darbvede, kurai no pirmskara laikiem bija saglabājies daudz skaistu kleitu, arī lapsādas apmetnis. Viņa man aizdeva drēbes teātra spēlēšanai. Bauskas Tautas teātrī «ienācu» 1951. gadā. Pirmā loma man, pavisam zaļai meitenei, bija Kupavina Ostrovska «Vilkos un avīs». Daudz skaistu lomu un izrāžu ir bijis, bet tās pagātnē, jaunībā.
Tomēr par aktrisi nekļuvāt…
– Man to ļoti gribējās, taču vecāki neļāva. Tētis un mamma bija lauku cilvēki, viņiem šis darbs likās sievietei nepiemērots, pārāk vieglprātīgs. Tētis, tikai četras ziemas skolā gājis, bija traktorists un mehāniķis, gāja no mājas uz māju kuldams un ardams. Mamma kolhozā strādāja par truškopi un zirgkopi.
Man bērnībā ļoti patika ar zirgu jāt. Uzvilku garās bikses, cepuri galvā. Kaimiņi teica, ka tas Žamaišu skuķis esot taisni kā puika. Biju vienīgā meita, vecāki mani stingri audzināja un savureiz lutināja arī. Lauku darbus no mazotnes esmu strādājusi, nepratu vienīgi zemi art.
Pirms sarunas jūs sacījāt, ka esat ļoti laimīga. Kā jums tas izdevies, citi sūrojas un sūdzas…
– Laimīgu dara tas, ka esmu cilvēkiem vajadzīga. Dzīve nav tukša, jau 52. gadu strādāju. Vai tad tā nav laime, ja ir darbs? Mans brīvā laika prieks joprojām ir teātris, tagad gan kā skatītāja, kad vien varu, braucu uz izrādēm. Patīk muzikāli iestudējumi, priecājos par jaunajiem dziedošajiem aktieriem dramatiskajos teātros. Man nav, par ko žēloties un skumt. Šādā noskaņojumā pietiek spēka uzmundrināt citus.
