No Īslīces pagasta Kalniņu mājām 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizveda Irmas un Vernera Mieleiku ģimeni ar meitām Elgu, Intu un Vizmu.
No Īslīces pagasta Kalniņu mājām 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizveda Irmas un Vernera Mieleiku ģimeni ar meitām Elgu, Intu un Vizmu. Iemesls: Verners Mieleiks bija kārtībnieks Bauskā.
Dažādos laikos un pa dažādiem ceļiem dzimtenē atgriezās abas jaunākās meitas un māte. Tēvs aizgāja bojā jau 1942. gadā Vjatlagā Kirova apgabalā, bet Elga ar ģimeni dzīvo Kalmikijā.
«Kalniņos» tagad saimnieko Inta un Jānis Kramiņi un viņu dēla Viļņa ģimene.
Intas stāsts
«To rītu neaizmirsīšu, kamēr vien dzīvošu. Bruņotie «ciemiņi» tēvu nosēdināja istabas vidū. Māte uztraukumā atvēlētajā laikā neapzināti ķēra te vienu, te otru mantu. Toreiz neviens nezināja, kas ar mums notiks.
Iecavas stacijā izsauca tēvu un, tāpat kā citus vīriešus, šķīra no ģimenes. Vagonos neciešams karstums, ūdens nav, mazie bērniņi bļauj. Pa lopu vagona caurumiem izbāzām krūzītes, lai lietusūdens ietek… Trīs nedēļas braucām, līdz visus iedzina lielā iežogotā aplokā. Tad pa Čulimas upi mūs veda līdz Biriļusiem. Pirmajā gadā visvairāk izsūtīto aizgāja bojā no bada, slimībām un sala. Es brīnos, kā palikām dzīvas Sibīrijas aukstumā linu zeķēs un galošās. Visu labāko pārdevām: par zelta gredzenu – kukulīti maizes, par drēbēm – pudu kartupeļu.
Pēc gada nokļuvām NKVD sovhozā. Tur visi bija agrāk izsūtītie, visvairāk ukraiņu. Dzīve nedaudz uzlabojās, kaut arī visu saražoto aizveda uz Krasnojarsku čekistiem. Sovhozs bija viņu atbalsta saimniecība.
1946. gada septembrī bija atbraukuši latvieši no Sarkanā Krusta, lai vestu mājās bērnus līdz 18 gadu vecumam. Tas viss notika nelegāli, komandantūra atļauju nedeva. Man gan jau bija astoņpadsmit, bet māte teica: brauciet abas ar Vizmu! Caur vairākiem bērnunamiem atgriezos «Kalniņos», kur bija apmetušies mani radi. Mamma pirmoreiz atbrauca slepus un pa etapu viņu aizsūtīja atpakaļ.
Es šeit nejutos lieka. Strādāju ciemā, pagastā par mašīnrakstītāju, bet visilgāk, līdz pensijai, Ļeņina kopsaimniecībā grāmatvedībā. Dejoju, dziedāju, patika būt sabiedrībā, jautrība. Reiz gan gribēju ieņemt telefonistes vietu, bet partijas rajona komitejas sekretārs Duncis teica, ka nevarot vis – izsūtītā, būtu vismaz cits uzvārds…»
Pie cita uzvārda Inta tika, kad jau bija sācies Hruščova atkusnis. Liktenis saveda viņu kopā ar Jāni Kramiņu.
Jāņa stāsts
«Līdz 18 gadu vecumam strādāju pie tēva par puisi. Kad krievi nāca atpakaļ, 1944. gadā jau pirmajā tvērienā mani iesauca sarkanajā armijā. Lika paņemt pārtiku 20 dienām. Ar maisiņu uz muguras jauniesauktie kājām devāmies uz Rēzekni. Pēc divu nedēļu apmācībām Aiviekstē mūs sūtīja uz Baldoni šturmēt Rīgu. Mani ievainoja, ārstējos hospitālī Stelpē. Tad – uz Kurzemi. Pie Saldus atkal ievainojums, kontūzija un hospitālis. Vēl paguvu nokļūt Blīdenē, bet tad jau bija kapitulācija.
Dienests sarkanajā armijā turpinājās līdz demobilizācijai, kuru sagaidīju Kaļiņingradā. Tā nu iznāca, ka nodienēju sešus gadus. 1950. gada 13. martā demobilizēto zaldātu Kaļiņingradas stacijā sagaidīja NKVD vīri, aizveda uz čeku, kur man paziņoja, ka esmu arestēts. Bijis buržuāziskais mazpulks, komjaunatnē nav sastāvējis – pietiekams iemesls, lai «troika» piespriestu 10 gadu (58.10 pants) par pretpadomju aģitāciju padomju armijā. Par to, protams, bija parūpējušies pašu bāleliņi, ar kuriem kopā dziedājām leģionāru dziesmas «Paliec sveika…», «Zilais lakatiņš». «Atbrīvoto dzimteni» neredzējis, taisnā ceļā nokļuvu aiz Polārā loka kopā ar vēl 1200 politiskajiem un kriminālistiem. Vispirms paši sev uztaisījām dzeloņdrāšu aploku. Ziemu nodzīvojām «palatkās» 60 – 70 grādu salā. Daudzi apmira. Mani izglāba feldšeris Bērziņš. Vēl bija Volgas-Donas kanāls, Staļingradas elektrostacija. Pēc pieciem gadiem un diviem mēnešiem mani atbrīvoja. Tagad dzīvoju brīvajā Latvijā, sekoju, kas notiek politikā, bet īsti apmierināts neesmu. Ja cilvēki laukos nevar savilkt galus un glābj vienīgi vecākās paaudzes pensija, tad kaut kas nav kārtībā ar valsti.»
«Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts»
Kuriozākais šajā pretrunīgo notikumu virtenē šķiet Krievijas prezidenta Borisa Nikolajeviča Jeļcina apsveikums, ko Jānis Petrovičs Kramiņš saņem jau otro gadu Uzvaras dienā, 9. maijā. Prezidenta greznajā apsveikumā cita starpā teikts, ka (tulkojums no krievu valodas) «par Jūsu varoņdarbu nav laikam varas. Visnežēlīgāko kauju speltē Jūs aizstāvējāt brīvību un Dzimtenes neatkarību. No visas sirds novēlu Jums, dārgais Jāni Petrovič, stipru veselību, laimi un visu to labāko». Smejies vai raudi, tādu uzmanības apliecinājumu un sirsnību Jānis Petrovičs astoņos neatkarības gados neesot saņēmis no savas valsts – kaut vai par tiem pieciem gadiem, kad algā nebija pat vēdera tiesas un vislielākais brīnums bija tas, ka esi palicis dzīvs. Jā, šogad gan Īslīces pagasts politiski represētajiem pasūtījis avīzīti «Bauskas Dzīve».
