Šodienas realitātei piedien Ojāra Vācieša sacītais: «Mirt ir daudz izeju. Dzīvot nav citas izejas – apliecini tu arī.» Katru dienu valstī top kāds likums, notiek nemitīga reorganizācija.
Šodienas realitātei piedien Ojāra Vācieša sacītais: «Mirt ir daudz izeju. Dzīvot nav citas izejas – apliecini tu arī.» Katru dienu valstī top kāds likums, notiek nemitīga reorganizācija. Tiek pārveidota saimniekošanas, izglītības, medicīnas sistēma. Lai no vecā «ne smakas» nepaliktu, iecerēta arī plaša mēroga administratīvi teritoriālā reforma.
«Ko nolems, tas būs,» – samierinoši pat no domāšanas atsakās tie, kuru vārdā diskutē un lemj Saeimā un valdībā. Daudz kas jau ir nokavēts. Šādu atziņu var izlobīt arī no rajona Padomes priekšsēdētāja Gunvalda Rozenbauma komentāra «Bauskas Dzīves» 27. februāra numurā «Bauskas rajons neizmantoja naudu iekšējai plānošanai».
Iepriekšējā rajona Padome pagājušā gada maija sēdē acīmredzot bija izlēmusi arī par mūsu piederību Zemgales reģionam, piedaloties tā plānošanā Jelgavā. Taču iedzīvotāju viedoklis gan netika noskaidrots. Tam būtu pieticis tūkstoš latu no neizmantotajiem 15 tūkstošiem «iekšējai plānošanai» piešķirtās naudas. Vēl pirms šī lēmuma pieņemšanas redakcijas rīkotajā telefonakcijā par administratīvi teritoriālo reformu valstī vairāki pašvaldību vadītāji (daži tagad ir rajona Padomes sastāvā) kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja Bauskas rajona tuvību (visādās nozīmēs) Rīgai. Šķiet, tam nevajag īpašu pierādījumu. Bet… cik vēstuļu vai iedzīvotāju aptaujas dokumentu, kas būtu nostiprināti ar neapstrīdamu pamatojumu un parakstiem, šobrīd ir pagastu vai rajona Padomes rīcībā? Uz kā balstīties jaunajai Padomei, aizstāvot savu iedzīvotāju intereses «augstākā līmenī»? Protams, ja šādas intereses vispār ir. Vienaldzība un pakļaušanās liktenim ir ļoti izdevīga politikāņiem, kuri jau sen pagriezuši muguru savai tēvu zemei un, par spīti tautas tradīcijām un savdabībai, kas to atšķir no citām mentalitātēm, grasās Latvijā mehāniski ieviest citu Eiropas valstu teritoriālā dalījuma modeli. Un kas zina, cik naudas jau izšķiests, novadus jeb reģionus mākslīgi plānojot.
Līdz jaunajai Saeimai, šķiet, reģionālajai reformai neviens klāt neķersies. Un vēl ir laiks arī mūsu rajona ļaudīm teikt savu vārdu, kā to jau darījuši buntīgie vidzemnieki un nosvērtie kurzemnieki, kaut arī par citādākām lietām.
Ar Jelgavu mūs saista gaužām pieticīga autobusu satiksme un nekvalitatīvi ceļi. Pēc kultūras, arī medicīniskās, juridiskās utt. palīdzības dodamies uz Rīgu, galvaspilsētā zemnieki meklē arī savu ražojumu noieta tirgu. Turklāt «Via Baltica» Bauskas un Rīgas rajonu savienos starptautiskā mērogā.
Apskatot 1940. gada Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, redzams, ka Bauskas apriņķis tolaik stiepies uz austrumu pusi ar Taurkalnes un Kurmenes pagasta teritoriju. Savukārt Jelgavas apriņķis – uz rietumiem, iekļaujot Auces un Dobeles pilsētu. Pirms sacīt izšķirošo vārdu (kamēr rajona robežas nav uzspiestas «no augšas»), būtu jāsalīdzina divi varianti – Rīga vai Jelgava – un jāizrēķina, kurš izdevīgāks ekonomiski, sociāli un morāli. Nav nozīmes tērēt laiku vainīgā meklējumos par kavēšanos un neizlēmību, bet galu galā jānoskaidro (ar visu rajona ļaužu līdzdalību), ko mēs īsti gribam.
