Pasaule jau otro nedēļu seko līdzi spor-tiskajām kaislībām Sočos. Tikai pusotru tūkstoti kilometru attālumā no šīs sporta citadeles līst asinis. Ukrainas galvaspilsētā Kijevā dažu dienu laikā nogalināti vairāki desmiti cilvēku. Bijušais Vecumnieku novada Misas iedzīvotājs Valters Vizulis, kurš daudzus gadus mīt Kijevā dažus kilometrus no asiņaino notikumu epicentra, vakar man rakstīja: «Šeit tiešām iet karsti. Un viss ir daudz nopietnāk, nekā Latvijas mediji par to vēsta. Neteikšu, ka es baidos, bet situācija ir ļoti nepatīkama. Bīstamākais, ka tas viss ļoti negatīvi ietekmē Ukrainas jau tā neveselo ekonomiku. Un risinājumu es neredzu, jo kompromiss, šķiet, vairs nav iespējams. Ja protesti tiks apslāpēti, tie pāries citā naida līmenī.»
Ukrainas notikumu analizētāji atzīst, ka paši esot apmaldījušies izpratnē, kas īsti šajā zemē notiek. Šo lielvalsti grauj iekšējā korupcija, politiķu varaskāre un neprasme šo varu izmantot sabiedrības labā. Politologi, diplomāti un vairāku valstu augstas amatpersonas nu atzīst, ka šāda asinspirts bijusi sagaidāma, uz kaut ko tādu iets jau kopš pērnā gada novembra. Tad atliek vien vaicāt – ja bija nojautas, kādēļ tas tika pieļauts? Vienaldzība, nevēlēšanās, pat bailes saskatīt notiekošā īsto dabu un nosaukt to vārdā ir novedusi pie tā, ka Kijevā mirst cilvēki.
Atmiņā nāk kādi citi neseni notikumi. 2008. gadā Pekinas Olimpisko spēļu laikā Krievijas armija iebruka Gruzijā un strauji tuvojās tās galvaspilsētai Tbilisi. Vai olimpiskās liesmas plīvošana Sočos un asinis Kijevā ir tikai nejauša sakritība ar to laiku notikumiem? Cik ilgi vēl uzturēsim sevī naivumu par Krievijas neitralitāti?
