Atkal pirms svētkiem Eiropu pārslaucījusi akla naida roka, nogalinot un ievainojot cilvēkus vietās, kur viņi cerēja rast prieku. Terorisms kļūst kā zibens – divreiz vienā vietā nesper, bet arvien citā šķietamā miera ostā ienes nedrošību, bailes un paniku. Tieši tas ir naida cēlāju mērķis – šķelt sabiedrību, kuras virzītājspēks ir atvērtība un sadarbība, liekot ļaudīm aizdomīgi skatīties uz ikvienu citādo, nav svarīgi, vai tam ir savdabīga galvassega vai pārāk smaidīgs ģīmis.
Taču mums tas liek novērtēt, kas patiesībā ir Ziemassvētki – jaunas dzīvības un cerības svinēšana gadalaiku rita tumšākajā brīdī vai komercijas apdullināts skrējiens pēc dārgākās dāvanas, saldākās konfektes vai spožākā iesaiņojuma. Iznīcinošais fanātisms ļauj saprast, kas ir svarīgāks cilvēka dzīvē, – dzīšanās pēc lielākās mājas, dārgākās mašīnas un biezākā naudas muķa vai tomēr kopā ar saviem tuvākajiem sirsnībā un mīlestībā pavadītais laiks.
Tāpēc labākais, ko varam darīt, vai paļaujamies uz visžēlīgo Dievu, neaptveramo Visumu, Māti Dabu, mīļo Māru, bezkaislīgi taisnīgu Augstāko Spēku vai bērnībā vicinātā gaismas zobena kņudoņu pirkstgalos, ir mīlēt un lolot savus tuvākos, audzināt godīgus, labsirdīgus un gudrus bērnus. Tad ar katru gadu nevis pieaugs aizspriedumi un alkatība, bet būs arvien vairāk jauniešu, kas tuviniekiem ved kopīgi spēlējamas galda spēles, vai to, kas dāvanām paredzēto naudu ziedo grūtdieņiem, sagādājot patiesu prieku arī tiem, kuru vārdā velte pasniegta.
Sirds siltums un mīlestība ikvienam – tā ir galvenā Ziemassvētku vērtība.
