Esiet pazīstami – Kristīne Vasariete, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (United Nations Development Programme – UNDP) Latvijas biroja sekretāre lietvede.
Esiet pazīstami – Kristīne Vasariete, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (United Nations Development Programme – UNDP) Latvijas biroja sekretāre lietvede. Šo darbu ieguvusi 1996. gada oktobrī, piesakoties konkursā kopā ar 60 citiem šī amata pretendentiem.
Kristīne ir Vecumnieku pazīstamā selekcionāra Jāņa Vasarieša un viņa dzīvesbiedres Violetas meita. Jaunākā no četriem Vasariešu bērniem. Pamatskolu absolvējusi Rīgas Angļu ģimnāzijā, pēc tam pabeigusi Rīgas pedagoģisko skolu, vēlāk ieguvusi pirmsskolas iestādes psihologa pedagoga diplomu Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā, apguvusi datorzinības, gatavojas studijām maģistrantūrā.
Kristīne Vecumniekos pavadījusi 12 gadu, bet pašlaik viņas ģimene dzīvo Rīgas rajona Mārupē. Kristīne ir šķīrusies un viena audzina trīs bērnus. Marta, Reinis un Anna mācās Piņķu (Babītes) vidusskolā. Kristīne pratusi grūtos brīžus pārvarēt, talkā ņemot smaidu.
– Rīgā, kādā Skolas ielas nama 5. stāvā, atrodas Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) birojs, kurā jūs strādājat. Ar ko šī iestāde nodarbojas?
– UNDP ir 136 biroji visā pasaulē. Latvija par ANO dalībval- sti kļuva 1991. gadā un 1992. ga- dā Rīgā sāka darbu UNDP birojs. Šeit ir 17 darbinieku, no tiem trīs diplomāti, trīs klaidā izauguši latvieši. Eksperti mainās ik pēc diviem gadiem. UNDP palīdzību bieži lūdz valstis, kuras vēlas iedibināt stabilu pārvaldes sistēmu un tirgus attīstību, kur jāatjauno sabiedrības dzīve pēc kara vai citiem ārkārtējiem notikumiem. Latvijas valdībai UNDP palīdz izstrādāt un realizēt dažādas programmas.
– Kādas programmas izstrādātas Latvijai?
– Jaunākās no tām ir «Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programma», «Latviešu valodas apguves valsts programma», tiek plānota stratēģija, kā īstenojama sociālās labklājības reformu programma. Latvijas birojs vēl piedalās ap 30 projektos, vāc, apkopo un analizē faktus, gatavo ziņojumus ANO par dažādām tēmām.
– Dzirdēts teiciens, ka laba sekretāre priekšniekam esot kā aizvējš.
– Es cenšos, lai tā būtu. Faktiski tas jau arī ir mans pienākums. Esmu pirmā, ko apmeklētājs sastop birojā. Jācenšas izprast, vai jautājums ir tāds, lai traucētu programmas darbiniekus. Turklāt tas jādara, saglabājot atturīgu laipnību, pieklājību, jo UNDP ir sabiedriska institūcija ar augstu prestižu visā pasaulē. Ir gadījies, ka cilvēki šurp nākuši, piemēram, lai pastāstītu par saviem sliktajiem sadzīves apstākļiem. Man jāpārliecina, ka ar to uzlabošanu jānodarbojas namīpašniekam vai pašvaldībai, nevis UNDP, kam mūsu valstī ir gluži citi uzdevumi.
– Esat pārsteidzoši jauna trīs pusauga vecuma bērnu māmiņa.
– Jā, jo apprecējos šausmīgi jauna. Bet neko nenožēloju, jo citādāk jau man nebūtu tik jauku bērnu, kurus ļoti mīlu. Marta, kurai šogad būs 17. dzimšanas diena, piedzima pedagoģiskās skolas izlaiduma dienas rītā. Pieņēmu 18 gadu vecai jaunietei neraksturīgu lēmumu, ka savu turpmāko dzīvi veltīšu tikai ģimenei, bērniem, un cerēju, ka tā būs vienmēr. Piedzima Reinis, pēc tam Anna. Viņa nebija pat gadu veca, kad, vecāku pamudināta un atbalstīta, iestājos Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā.
– Kurš sesiju laikā gādāja par bērniem?
– Tētis, mamma, vispār to, kā vecāki mani ir atbalstījuši, nevaru izstāstīt. Esmu viņiem ārkārtīgi pateicīga. Man nekad nav bijis labākās draudzenes, uz kuras pleca izraudāties. Par to mazliet esmu skumusi. Toties arvien lepojos, ka brīžos, kad nepieciešams padoms vai palīdzība, man ir cilvēki, pie kuriem varu griezties jebkurā diennakts laikā. Tie ir mamma, tētis, brāļi Visvaldis un Jānis, māsa Gundega un tagad arī mans draugs.
– Neilgu laiku jūs strādājāt Saldus rajonā.
– Tas, protams, bija mazs neprāts. Bet pienāca brīdis, kad dzīves laiva bija sašūpojusies un šķita – vienīgā izeja ir tikt projām no Vecumniekiem. Saldus rajona Rubes pagastā bija vajadzīga vadītāja jaunam diennakts bērnudārzam. Devos turp, sāku vadīt celtniecības darbus, kārtoju grāmatvedības uzskaiti, dzīvoju darbā no rīta līdz vakaram. Līdz brīdim, kad kolhozā bija algas diena un piedzēries traktorists mani gandrīz sabrauca. Ielēkusi grāvī, nošķiedusies ar dubļiem, raudāju un sapratu, ka vairāk par visu gribu atpakaļ – uz mājām, pie bērniem, pie mammas un tēta.
– Pēc tam atkal devāties projām no Vecumniekiem, šoreiz tuvāk Rīgai?
– Bērniem bija jāmācās skolā, man vajadzīgs darbs. Pārcēlāmies uz kādreizējo armijnieku ciematu, netālu no Mārupes. Ar vecāku palīdzību nopirku dzīvokli, strādāju par sākumskolas skolotāju. Algas dienā saņēmu 64 latus. Kad samaksāju par mitekli, gandrīz nekas nepalika pāri. Mūs atkal atbalstīja tuvinieki, bet cik ilgi to varēja pieņemt? Skolā man ieteica lūgt palīdzību pagasta padomē. Saņēmos, aizgāju, dabūju 30 latu lielu vienreizēju pabalstu un ieteikumu – «mainīties» uz vienistabas dzīvokli. Tika uzsvērts, ka mani trīs bērni ir mana problēma. Tas piespieda saprast, ka vēl neesmu atradusi savu vietu dzīvē.
– Pārmaiņas tiešām notika vienā dienā?
– Jā, tā var teikt. Abas ar māsu bijām nopirkušas bērniem biļetes uz teātri. Viņus gaidīdamas, sēdējām netālajā kafejnīcā un pa rokai gadījās avīze. Tajā sludinājums, ka ārzemnieku ģimene Latvijā meklē aukli pusotru mēnesi veciem dvīņiem. Piezvanīju tajā pašā vakarā un devos uz pārrunām. Izrādījās, ka šī ģimene – holandietis un dienvidamerikāniete – dzīvo tikai četru kilometru attālumā no mums. Man tika dota iespēja trīs dienas pamēģināt tikt galā ar dvīņu auklītes pienākumiem. Tikai vēlāk uzzināju, ka pirms manis to jau darījušas astoņas sievietes. Es šo darbu dabūju, kaut arī man nebija nevienas rekomendācijas. Svarīgākā informācija bijusi tā, ka man ir trīs bērni. Nācās strādāt garas stundas, bet samaksa bija pietiekama un tobrīd tas bija galvenais.
– Šis laiks nebija viegls jūsu bērniem?
– Jā, viņiem piepeši bija jākļūst patstāvīgiem, pašiem ar daudz ko jātiek galā, jāgatavo ēst. Mājās biju tikai vēlu vakaros. Marta, Reinis un Anna saprata un svētdienās mani lutināja, pienesot brokastis gultā. Tas bija tik aizkustinoši. Pāris gadu laikā man iznāca auklēt mazuļus un skolot bērnus vairākās ārzemnieku ģimenēs. Noderēja pedagoga, psihologa izglītība, papildināju angļu valodas zināšanas, sāku mācīties spāņu valodu. Esmu baudījusi ārkārtīgi lielu uzticēšanos un to novērtēju. Vērojot attiecības ārzemnieku ģimenēs, kurās strādāju, sapratu, ka viņiem, tāpat kā man, lielākā vērtība ir bērni, nevis māja, mašīna, dators vai sadzīves tehnika. Ar savu auklējumu vecākiem joprojām sarakstos, esam draugi.
– Ko tagad dara Marta, Reinis un Anna Vasarieši?
– Vecākā meita mācās Piņķu vidusskolas 11. klasē un divas reizes nedēļā brauc uz Gētes institūtu Rīgā mācīties vācu valodu. Par to viņu ieinteresēja vectētiņš, kurš vasarās, kad bērni dzīvoja Vecumniekos, sāka ar viņiem runāties vāciski. Martai, gluži tāpat kā man, patīk piedalīties dažādos konkursos, viņai arī ir veicies. Reinis mācās 8. klasē, trenējas karatēdo un aizrautīgi remontē pulksteņus. Šis talants negaidot atklājās pirms četriem gadiem. Anna ir 6. klases skolniece, ar labiem panākumiem viņa trenējas peldēšanā, jo skolā ir labs baseins. Mums patīk būt kopā, un tas ir jaukākais, ko varu vēlēties ģimenē, kurā aug pusaudži.
– Vai jums ir kāds padoms, kā sevi stiprināt grūtos brīžos?
– Ja drīkst, atbildēšu ar diviem man mīļiem piemēriem no literatūras. Kādā Zimmela romānā izlasīju līdzību par cilvēku, kurš iet gar jūras krastu un atskatoties smiltīs redz divējādas pēdas. Vienas ir viņa, otras – Dieva. Tad kādu brīdi redzamas vairs tikai vienas. Atceroties reizi, kad viņam klājies pavisam grūti, cilvēks vaicājis Dievam, kāpēc Kungs viņu tobrīd pametis. Dievs atbildējis: «Tobrīd es tevi nesu uz rokām…» Otrs teiciens pieder Remarkam: «Varonīga stāja – tā der grūtiem laikiem. Bet mēs dzīvojam izmisuma laikā. Tad vienīgā pieklājīgā stāja ir humors.» Tāpēc es smaidu, jokojos, vispār esmu ļoti pļāpīga būtne. Varbūt tā ir mana īstā seja, varbūt maska, kas vēlas, drīkst minēt.
