«Baltijas ceļa» desmit gadu atceres sarīkojumā Bauskas pilsētas centrā 23. augusta pievakarē atmiņās vienojās dažādu paaudžu un likteņu cilvēki.
«Baltijas ceļa» desmit gadu atceres sarīkojumā Bauskas pilsētas centrā 23. augusta pievakarē atmiņās vienojās dažādu paaudžu un likteņu cilvēki.
Agrāk atnākušajiem noskaņu radīja pūtēju orķestris «Rūči» no Skaistkalnes, spēlēja un dziedāja Jānis Bauvars. Sākumvārdus sacīja pilsētas Domes priekšsēdētājs Jānis Teikmanis. «Ne viss ir tā, kā gribējām, bet mums ir sava valsts,» viņš sacīja un aicināja ar klusuma brīdi godināt tos, kuri nesagaidīja brīvības dienu. Īsus, ietilpīgus, gaišus un arī sūrus vārdus runāja Bauskas 1. vidusskolas Mazā ministru kabineta prezidente Gita Granta, Bauskas pamatskolas skolotāja Iveta Semjonova, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš (viņu pieteica arī kā rajona deputātu pārstāvi), Latvijas Nacionālo karavīru biedrības rajona nodaļas priekšnieks Imants Zeltiņš, politiski represēto kluba «Rēta» priekšsēdētājs Vasilijs Smolijs, pretošanās kustības dalībnieks Jānis Zemtautis, Nacionālās apvienības Koordinācijas padomes priekšsēdētājs Laimons Kalnieris. Ierastai kritikai pa vidu skanēja arī aicinājums justies kā savas valsts saimniekiem, apzināties, ko katram nozīmē Latvija un vienotība.
Ar kopdziesmu «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme» noslēdzās sarīkojuma pirmā daļa. Folkloras ansambļi «Trejupe» un «Urdziņa» veidoja vienotības ķēdi un visi, rokās sadevušies, virzījās uz ugunskura vietu Kalna un Uzvaras ielas krustojumā, kur plīvoja triju Baltijas valstu karogi. Turpinājās dziesmu vija, sarunas, tikšanās, jo sapulcējušos vidū bija arī ļaudis no pagastiem un gadskārtējie viesi novadnieki no ārvalstīm.
Padsmitgadniecēm Vitai un Andai par «Baltijas ceļu» ir vienīgi nojausmas, jo viņām toreiz bijuši tikai trīs un pieci gadiņi. Tāpēc vecākās paaudzes atceres sarīkojums meitenēm ir interesants jaunatklājums.
Emerita Buķele, Tautas frontes aktīva dalībniece: «Atmiņas par desmit gadu tālajiem notikumiem ir ļoti gaišas. Varējām cits citam pieiet klāt, uzlikt roku uz pleca un pateikt kādu labu vārdu. Tagad ir citādāk: neaizmirstam izmest ļaunu, bet ar labu skopojamies. Man ir bažas par jauno paaudzi: lai viņi neizaugtu par mankurtiem. Ja tā notiks, vainīgi būsim mēs paši.»
Paulis Vīgants, «Trejupes» dalībnieks: «Toreiz stāvēju uz ceļa pie Ārces. Tās ir neatņemamas atmiņas. Ja Latvijai pienāktu vēl melnāka stunda, ietu atkal kopā ar citiem.»
Ruta Hansena, «Pestīšanas Armijas» kapteine: «Tas, kas te notiek, ir fantastiski. Pirmoreiz Latvijas vārdu dzirdēju pirms desmit gadiem, kad «Baltijas ceļa» notikumus rādīja Zviedrijas televīzija. Toreiz, protams, vēl nezināju, ka nokļūšu šeit…»
Dzidra Ansklāviņa no Kanādas: «Diemžēl 1989. gada vasarā nebiju Latvijā, ar sirds drebēšanu skatījāmies televīzijas translācijas un domas bija dzimtenē.»
