Kad par latviešu valodas skolotāju sāku strādāt Omskas apgabala Kurzemes Ozolainē (Krievija), no Tatjanas Jasko, 33 gadus vecas ciema iedzīvotājas, paņēmu mazu kaķēnu.
Kad par latviešu valodas skolotāju sāku strādāt Omskas apgabala Kurzemes Ozolainē (Krievija), no Tatjanas Jasko, 33 gadus vecas ciema iedzīvotājas, paņēmu mazu kaķēnu.
Muri noķer Bobiks
Droši vien oriģinalitātes trūkuma dēļ savu jauno Sibīrijas zilo kaķēnu nosaucu par Muri. Tuvojoties pavasarim, gudroju, kā un vai jau pieaugušo, gandrīz gadu veco sibīrieti vest līdzi uz mājām. Toreiz mana un kolēģes Leldes Keišas (viņa strādāja kaimiņciemā Augšbebros) vīza līdz pavasarim bija pagarināta Omskā. Lai varētu izbraukt no Krievijas, tā bija jāslēdz apgabala centrā, proti, minētajā pilsētā. Aizbraucot sasaukt Muri man neizdevās, viņš palika ārā.
Kad pārrados, saucu pēc peļu junkura, bet nekur viņš nebija atrodams. Izdzirdēju klusus ņaudienus, izstaigāju visus koridorus, piebūvītes, izgāju pagalmā. Beidzot ieraudzīju Muri – viņš nekustīgi gulēja zālē un žēlabaini ņaudēja. Viņa pakaļkājas nokarājās lejup, dīvaini kā diedziņi. Izrādījās, ka Muris bija ticis kaimiņienes Annas tantes suņa Bobika zobos. Diemžēl Muri nācās likvidēt.
Mazo iespundē kastē
Nākamajā gadā dzīvoju citā mājā. Kaimiņienes Svetlanas Altinkovičas kaķenei Luīzei manā dzimšanas dienā, 6. decembrī, piedzima mazuļi. Tā es tiku pie jauna kompanjona, kuru ārā vispār nelaidu.
Tuvojoties mājās braukšanas laikam, izlēmu, ka Muri vedīšu līdzi. Kastē iebēru kaķu smiltis un tur iespundēju gandrīz pusgadu veco kaķēnu. Līdz Omskai tikām puslīdz labi. Autobusa šoferis no Taras līdz apgabala centram, turot kasti uz ceļiem, man atļāva kaķi vest salonā.
Kustonis gandrīz izvārās
Satiekoties dzelzceļa stacijā, Lelde samulsa par manu nodomu. Viņa sacīja, lai kaķēnu atdod pavadītājiem, kas viņu uz ciemu aizgādās atpakaļ. Tomēr es nepaklausīju. Vilcienā bija karsti. Sākumā slēpu Muri plackartes apakšējās gultas kastē. Likās, ka viņš tur izvārīsies. Uztraukums bija liels, tāpēc gāju runāt ar vagona pavadoni. Apmēram par 150 rubļiem, proti, diviem latiem, viņš atļāva kaķi vest, un es kasti izņēmu ārā. Situācija šķita visai bezcerīga, acis pildījās ar asarām. Savukārt Lelde, kas sēdēja blakus, pārdzīvoja šķiršanos ar draugu.
Paredz īsu mūžu
Gandrīz divas diennaktis garais ceļš pārvērtās par mocībām. Naktīs izlaidu Muri no kastes un spēlējos ar viņu, lai kaķēns izkustētos. Divas reizes viņš no manis aizmuka. Vienreiz atpakaļ atnesa pavadonis, otrreiz kāda pasažiere. Kādu nakti pie manis pienāca gados veca kundze un sacīja, ka mans kaķis ilgi nedzīvošot. Tas tādēļ, ka ceļā jau esam šķērsojuši vairākas upes. Tāds krieviem esot ticējums.
Beidzot klāt bija Maskava, pateicībā par palīdzību šķīros vēl no kādiem trim latiem. Maskavā Muris kopā ar mani, guļot kastē, pabraukāja ar metro.
Vakarā iesēdāmies vilcienā Maskava–Rīga. Ņemot vērā, ka braucām kupejā, kaķēnu varēja izlaist brīvi pastaigāt. Tuvojoties robežai, gudroju, ko darīšu, ja dīvaino pasažieri atradīs un mani izsēdinās. Ņemot vērā, ka caurumotā kaste juka ārā, Muri jau Maskavā ieliku mugursomā. Arī tobrīd viņš tur gulēja starp mantām.
Stindzinošais klusums
Uz robežas pirmais vagonu pārbaudīt ienāca krievu robežsargs. Viņš rūpīgi izskatīja mūsu pases. Klusums likās caurspīdīgs, vissīkākais troksnītis šķita skaļš. Te pēkšņi – “ņau!”. Tas bija kluss žēlabu sauciens, tomēr tajā brīdī šķita labi sadzirdams. Lelde ierunājās, lai maskētu šo skaņu, bet es bailēs sastingu. Paldies Dievam, robežsargs pases atdeva un devās pie citas kupejas durvīm.
Nākamajā vilciena pieturā ienāca latviešu robežsargs. Muris uzvedās klusi, pēdējā brīdī atkal izskanēja “ņau, ņau!”. Lai radītu troksni, Lelde sarosījās. Izņēma no maciņa zāles pret klepu un iedzēra tās. Man atkal paveicās, robežsargs atdeva pases un devās tālāk. Beigās mēs veiksmīgi izkāpām Rīgas stacijā.
Toreiz es riskēju un man likās, ka citādāk nevar. Ceļabiedre, protams, bija uz mani noskaitusies. Tagad domāju, ka otrreiz es neko tādu vairs nedarītu.
