Ilze Dūmiņa absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu. Pabeigusi studijas Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība» un ir uzaicināta strādāt šajā mācību iestādē par studentu personāldaļas inspektori.
Ilze Dūmiņa absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu. Pabeigusi studijas Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība» un ir uzaicināta strādāt šajā mācību iestādē par studentu personāldaļas inspektori. Dzīvo Rīgā, bet kā mājās jūtas tomēr Bauskā. Pusgadu bijusi praksē Lielbritānijā.
Šogad aprit pieci gadi, kopš Ilzes Žetonu vakara Bauskas 1. vidusskolā. Tajā 12.b klase tēloja taureņus. Tā bija Ilzes Dūmiņas un viņas klasesbiedres Kristīnes Sēneles iecere. Šajā sarunā cauri vīsies taureņu motīvs, būs fragmenti no Imanta Ziedoņa dzejoļu grāmatas «Taureņu uzbrukums». Tā lai ir kā aicinājums visiem 1995. gada «taureņiem» 2000. gada 5. februārī sapulcēties savā skolā, savā klasē uz taureņu salidojumu.
«Es esmu taureņu svečturis,
es turu taureņu sveci.
Viņi skrien ugunī,
taureņi nekad nav veci.»
– Vidusskolas Žetonu vakarā tēlojām taureņus. Šī ideja radās nejauši. Iespējams, vainīga bija arī Imanta Ziedoņa dzeja. «Taureņu akas un taureņu krāsnis. Taureņu leņķos mēs dzīvojam. Rāvienu leņķos un lauzienu leņķos, kustību asajos elkoņos.» Šīs vārsmas sniedz man atziņu, ka dzīvē viss ir tā, kā tam jābūt. Nebūs jau vienmēr viegli, bet mierīgi visam jātiek pāri un jāiet vien uz priekšu. Dzīve – tas ir process, ko nemaz nevar tā vadīt un noteikt. Process izvēlēsies tevi, un viņš tev visu noteiks. Ja tu tam ļausies, tad būsi brīvs. Ziedonis man sniedzis vēl vienu atziņu: «Galvenais jau nav rāmis, ir jābūt bildei.»
No paskaidrojuma klases audzinātājam: «Es, Ilze Dūmiņa, vakar neierados skolā, jo piecēlos plkst. 15 un sapratu, – uz skolu vairs nav vērts iet.»
– Vidusskolas trīs gados klājās jauki. Tas bija pateicīgs laiks zināšanu ieguvei, centieniem sevi apliecināt. Ir palicis daudz spilgtu atmiņu. Bijām draudzīga klase, pēdējā gadā dzimšanas dienas svinējām kopā. Kādā decembra svinību kulminācijas brīdī pietrūka «konfekšu». Uz netālo veikalu Bauskas centrā devāmies tikko kā no pirts lāvas – sarkani, sasvīduši un peldkostīmos.
Vidusskolā valdīja samērā liela apspiestība, bet es tieši tad iemācījos uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties domāt, spriest un pašai darīt. Desmitajā klasē pie skolotājas Kersti Menekas tā īsti apjautu, ko nozīmē veidot domrakstu. Kultūras vēstures pasniedzēja Ina Līne man deva labas pamatzināšanas mākslas stilos un laikmetos.
Dzīvē viss norit atbilstīgi noteiktām likumsakarībām. Skolēni pāraug savus skolotājus un ar laiku var tiem sniegt noderīgus padomus, būt gudri un zinīgi sarunu biedri. Skolā tev mācīja literārā vārda burvības, rēķināšanas zīmju gudrības, vēstures patiesības un fizikas sakarības. Vai tagad tu jau varētu kaut ko mācīt citiem?
– Man vēl ir grūti iziet auditorijas priekšā un stāstīt teorētiskas gudrības. Es varētu pasniegt dejas terapiju. Tā saistās ar mugurkaula relaksēšanu, tādējādi izzūd spriedzes radītās negatīvās emocijas. Tāda kaulu izstaipīšana attīra ķermeni. Vēl esmu iemācījusies rast kopēju valodu ar bērniem, pusaudžiem.
«Ja tu gribi savā rokā ko pārveidot, tad tev ir jānāk te un jāmācās vēl smalkākas – neredzamas – taureņu dejas. Un tad vairs tu neiesi, kur deguns rāda.»
– Kad pabeidzu augstskolu, mani uzaicināja palikt strādāt, un es piekritu. Darba pienākums ir uzturēt saikni ar augstskolas absolventiem, rīkojot viņiem kopējus pasākumus. Jāveido studentu sociālais portrets, viņi jārosina dažādām aktivitātēm. Atbildu par starptautisko sakaru veicināšanu. Es labprāt darītu to, ko esmu mācījusies, – strādātu par sociālo pedagoģi. Paralēli studijām šos pienākumus veicu Rīgas 41. vidusskolā.
«Ko taureņi dara zemestrīcē? Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē. Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē.
Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad zeme sāk trīcēt.»
– Sociālā pedagoga darbs – tā ir palīdzība tiem, kuriem klājas grūti. Pēc otrā kursa es sešus mēnešus biju Lielbritānijā praksē. Strādāju un dzīvoju kādā ģimenē, kur saimniece, ap piecdesmit gadu veca kundze, slimoja ar hronisku noguruma sindromu. Tas izpaudās kā stipras muskuļu sāpes, viņa «nepanesa» saules gaismu. Bija nepieciešams cilvēks, kurš ir blakus, pakavē laiku, palīdz veikt ikdienas sīkos darbiņus. Piecdesmit procentos gadījumu šādu slimību var izārstēt psihologs. Pēc pusgada, kad šķīrāmies, mana kundze jutās krietni labāk. Joprojām sarakstāmies.
Šajā laikā guvu daudz materiālu maģistra darbam.
Taureņa dvēselei taču ir sev tīkama telpa. Būt projām tik tālu no sev ierastās lidojuma vietas – Lielbritānijā – kā tas ir? Varbūt taurenim visur ir labi?
– Ļoti skaista ir Edinburgas apkārtne: kalnaina, senlaicīgas pilis. Te varēju pielietot vidusskolā gūtās zināšanas par arhitektūras stiliem un laikmetiem. Birmingema, kurā es dzīvoju, ir ļoti industriāla pilsēta. Mana māja bija tuvu dzelzceļam, tomēr trokšņi netraucēja. Šo vietu bija iemīļojuši dzīvnieki. Pagalmā bieži uzturējās vāveres, kuras kāvās ar vārnām izliktās pārtikas dēļ. Kādu nakti pamodos no spalgiem kliedzieniem. Atklājās, ka bija atnākušas lapsas un nevarēja draudzīgi sadalīt pārtikas atkritumu maisu. Netālu no mājām atradām lapsas alu, un mazie lapsēni, mūs redzot, nemuka.
Sākumā ļoti nepatika Londona. Ne visai saistoši šķita tūristu izdaudzinātie populārie objekti. Tad atklāju, ka patīk pastaigāties pa Soho ieliņu. Mani valdzināja daudzie mazie veikaliņi, kuros tirgojas ar visu gandrīz no visas pasaules.
«Es raudāju par taureni, ko raka. Ko zemē apraka aiz muļķības. Bet taureņi nekad nav jāaprok. Jo taureņi vienmēr uz augšu mirst.»
– Man ir savdabīga kolekcija. Tās aizsākumi meklējami vidusskolā. Toreiz gribējās visu savādāk nekā pārējiem. Sāku krāt dažādus kukaiņus. Pirmais bija liels, dzeltens tauriņš. Vēl man ir kaltēta varde un krupis, pāris kaltētu ķirzaku, maziņš zalktis, vairāki lieli, zaļi sienāži. Nesen saskaitīju kukaiņus – zirnekļus, spāres, tauriņus, vaboles, sienāžus – sanāca pāri simtam.
«Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma mirkli.»
– Manā Rīgas dzīvoklī nav televizora. Mieru meklēju grāmatās. Esmu iemēģinājusi jaunu metodi, lasu vairākas grāmatas vienlaikus. Vienu tramvajā, braucot uz darbu, citu vakaros. Pašlaik tas ir Umberto Eko «Rozes vārds». Savukārt «Stresa menedžmentu» varu palasīt jebkurā no darba brīvā brīdī.
«Bauska ir ļoti skaista pilsēta. Es ilgojos pēc tās,» tā tu apgalvoji pirms trim gadiem intervijā «Bauskas Dzīvē». Vai joprojām domā tāpat?
– Jā, Bauskā esmu kā mājās. Te atpūšos no visiem, te varu justies brīvi. Rīgā visu laiku esmu kā cīņas laukā. Tur man jākontrolē, ko daru, kā uzvedos. Bauska ir skaista vairāk filosofiski, jo skaistas ir atmiņas, mans laiks, kad es biju šeit.
