Padomju laikā kolhoza «Uzvara» ciematā varēja apskatīt dzīvu lāci. Pirms režīma sabrukuma Zemgales uzņēmīgie ļaudis kopsaimniecību bija izveidojuši par daudznozaru agrofirmu ar pārstāvniecību Rīgā un Maskavā, kur nolīgti aģenti gādāja par darījumiem, bet darbinieki varēja pavadīt laiku ērtos apstākļos. Tagad nosaukuma un tradīciju mantinieka uzņēmuma «Uzvara-lauks» biroja priekšā slejas lāču ģimenes figūras, un īpašnieks Arnis Vējš ar prieku izrāda tehnikas novietnes un ērtās telpas darbiniekiem.
Nezināms arods
Kļūšana par apstrādātās platības ziņā Latvijā lielākās saimniecības īpašnieku nenotika ātri un vienkārši, sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atzīst Arnis. Viņš ir īsts zemgalietis, dzimis un audzis Bauskā.
«Kad beidzu pamatskolu, īsti nezināju, ko darīt. Tas bija tēva nopelns, jo viņa sapnis kļūt par agronomu nebija piepildījies. Kad ar vecākiem runājām, ko tālāk darīt, viņš ar lielu degsmi mani novirzīja uz Saulaines sovhoztehnikumu apgūt agronoma arodu. Man pašam nebija priekšstata, kas ir agronoms un ko viņš dara. Jaunības dienās tas mani īsti neinteresēja. Sāku mācīties un ieguvu diplomu. Tā kā vecāki strādāja šeit pat, toreizējā kolhozā «Uzvara», biju tā stipendiāts ar nosūtījumu kļūt par agronomu,» ceļu uz mūža profesiju atminas uzņēmējs.
Viņa balsī nav ne mazākās ironijas, sakot, ka 1987. gadā pēc tehnikuma absolvēšanas bijusi «tā laime un prieks sākt darbu «Uzvarā» pie sociālistiskā darba varoņa Ivara Jansona par iecirkņa agronomu». Arnis joprojām strādā ar toreizējo pamatīgo tehnikuma agronoma izglītību, un šogad, 1. jūnijā, apritējuši 30 gadi, kopš viņš ir šeit. «Visu šo laiku esmu pamazām virzījies uz priekšu un uz augšu,» vērtē lauksaimnieks.
«17 mazas «uzvaras»»
«Pēc kolhoza sadalīšanās sākotnēji šeit bija, gluži kā grāmatā sieri, «17 mazas «uzvaras» ar dažādām piebildēm – «Uzvara-Strauti», «Uzvara-Birzgaļi» «Uzvaras celtnieks»,» skaidro saimnieks, «izveidojām kooperatīvo sabiedrību «Uzvara-lauks». Atceros, ka startējām ar 235 hektāriem. 1997. gadā bija 2300 hektāru apkopjamā platība un 160 darbinieku. Tagad apstrādājam 6000 hektārus ar mazāk darbinieku, mums strādājošo skaits ap simtu. Traktoru, kombainu un citas tehnikas iegādei esam piesaistījuši Eiropas fondu līdzekļus, kā arī kredītresursus. Ja ātri vajadzīgi līdzekļi zemes pirkšanai, mums ir ļoti laba sadarbība ar «SEB bankas» Bauskas nodaļu.»
Saimniecības zemes platību Arnis Vējš laika gaitā papildinājis mērķtiecīgi, arī pašlaik izmantojot visas iespējas. «Zemes uz mūsu lodes ir tik, cik ir, tā lielāka nekļūst. Ierobežojums palielināt saimniecību platības, ko uzlika likumdevējs, ir nesaprotams. Tāpēc bijām spiesti nopirkt vēl vienu saimniecību SIA «Rūķīši», lai varētu iegādāties zemi. Zemes pirkšanai ir atstāts šāds «logs», tai pašā laikā – ja vēlos jauno saimniecību attīstīt un iesniegt Eiropas fondu projektu, tas parādās kā «Uzvara-lauks» saistītais uzņēmums, kam atbalsts liegts. Pilnīgi muļķīga likumdošana!»
Uz vienas līnijas
Mēģinājis turpināt studijas augstskolā, tomēr tās nelikās primāras, jo «biju jauns, bija ģimene un mazi bērni, bija, ko darīties un ņemties», smaida Arnis.
«Mēs 90. gados visi stāvējām uz vienas līnijas, svarīgs bija starta ātrums, kurš ko pirmais paspēja. Tas, kas mūsdienās ir «Uzvara-lauks», kā te izskatās un cik turīgs ir uzņēmums, neapšaubāmi ir komandas nopelns. Tas nav tikai mans darbs. Man bija ļoti labi skolotāji. «Uzvaras» galvenais agronoms Laimonis Dilēvičs, unikāls cilvēks, kam te bija dzīvē vienīgā darbavieta. Viņš zemi juta, pieejot pie lauka. Bija izdzīvojis visu procesu no kolhozu pirmsākumiem caur meliorāciju. Kolhozā bija attīstīta infrastruktūra, te notika šķidrmēslojuma lietošanas pētniecība, zinātnieki strādāja, un es kā jauns speciālists pie visa biju klāt, daudz uzzināju.»
Ar īpašu cieņu A. Vējš atminas «Krievānu tēvu» un kolektīvās saimniecības vadītāju Ivaru Jansonu, kuru ne viens vien šeit joprojām sauc par «Jansontēti». Jāpiebilst, ka Gunāru Krievānu, ļoti spēcīgu lauksaimnieku, I. Jansons «Uzvarā» pieņēma vadošā darbā, par spīti tam, ka viņš bija bijis leģionārs, padomju režīma «ienaidnieks».
«Mana priekšrocība – esmu pastrādājis vecajā sistēmā un tagadējā. Ja spēj izmantot vecās sistēmas labās puses jaunajā, var daudz iegūt.»
Valsts nenovērtē
Kad «Uzvaras» kolhozs veidojies, Jansona politika bija piesaistīt labākos spēkus, īstus profesionāļus. Arnis Vējš reizumis piedalījies tā dēvēto «sarkano baronu» saietos, kad neatkarības gados sanāca kopā bijušie kolektīvo saimniecību vadītāji, kuri sarežģītajā padomju ekonomikā prata izaudzēt sekmīgus lauku uzņēmumus. Tā bija līdera prasme un redzējums, kas bija vajadzīgs toreiz un uzņēmējdarbībā ir jo vērtīgāks patlaban.
«Uzvaras ciemu uzcēla klajā laukā. Kolhozu vadītāji bija talantīgi uzņēmēji, kas prata izmantot tā laika sistēmu un iekārtas,» secina A. Vējš.
Kā rāda izpēte, sekmīgas uzņēmējdarbības «gēns» ir vien 8 – 9% sabiedrības – tie ir cilvēki, kas prot nopelnīt un dod darbu citiem, visvairāk ieguldot valsts kopprodukta un kopējā budžeta radīšanā.
«Nav svarīgi, kas tev pieder. Svarīgi, ko vari dot citiem,» uzskata Arnis, «atpūtas komplekss «Miķelis», viesnīca, sakopta vide – par to var priecāties.» Viņš atzīst – kā uzņēmējs Latvijas valstī nejūtas novērtēts un godāts: «Ar katru brīdi mūs nospiež arvien smagāk. Tiem, kuri strādā legāli, tas kļūst aizvien grūtāk.»
Komandas pārstāvji gan piebilst – ja visi uzņēmēji Latvijā godīgi maksātu nodokļus, nevis shēmotu un blēdītos, valsts maks būtu daudz pilnāks un nodokļu likmes pat varētu samazināt. Pēc grāmatvedības neoficiālām aplēsēm, patlaban nodokļus godīgi valstī maksā ap 12% no visiem uzņēmējiem.
Gadu desmiti tuksnesī
A. Vējš savulaik atbalstījis «Jauno laiku» un «Vienotību», taču atzīst – vietējie uzņēmēji varētu panākt pietiekamu ietekmi politisko lēmumu pieņemšanas procesā, ja būtu kādas 3 – 4 spēcīgas partijas: «Pats neesmu bijis un nebūšu nevienā partijā, taču mums – cik latviešu, tik partiju. Uzvarā viesojušies dažādi politiķi, pateicoties viņu atbalstam, sporta zālei piebūvēja dušas un ģērbtuves. Viņi bijuši uzņēmumā, un kontakti joprojām saglabājas. Taču katrai partijai ir sava ietekmes joma, tā atnāk, nosmeļ krējumu un aiziet, vai to nobīda malā. Nākamā pie varas uzskata, ka viss iepriekš darītais ir slikts, un darbojas savās interesēs. Nav skaidras virzības valstij un sabiedrībai kopumā. Domāju, ka «Vienotības» laiks ir pagājis, jāskatās, kādu jaunu politisko spēku varētu atbalstīt.»
Arnis uzskata – savtīgā cīkstēšanās beigsies vēl pēc vienas paaudzes, kad mainīsies domāšana. «Netiksim cauri bez 40 gadu maldīšanās tuksnesī,» smaida uzņēmējs, «nāks paaudze, kas personiskās intereses un ambīcijas noliks malā. Politiķus ievēlam mēs, visa tauta, taču ne jau tie labākie iet politikā. Jaunie politiķi nāk ar lielām ambīcijām un solījumiem, bet, tiklīdz tiek Saeimā, noplok kā baloni. Katram ir draugi un ģimene, kas jāiebīda amatā vai kas cits jāizpilda. Mūsu valstiņa ir tik maziņa, ka visi cits citu pazīst. Vajadzīga paaudžu maiņa, lai viss sakārtotos.»
A. Vējš jauniešos redz potenciālu: «Viņi ir gudri, izglītoti un domā citādi. Viņiem gan priekšā ir vecie birokrāti, kas baidās zaudēt krēslus, taču ar laiku tas sakārtosies dabiskā ceļā.»
Vairāk sēklas
Arnim ir sastrādātas rokas, un lauku darbus viņš prot visus. Pats gan ar kombainu pēdējo reizi braucis pirms gadiem pieciem, bet pērn tikai sēdējis blakus, jo modernās lauku tehnikas vadīšanai vajadzīga augsta kvalifikācija.
«Nekas daudz pamatos nav mainījies. Ir celta ražība, esam lielāki un stiprāki, varam agrotehniskos darbus izdarīt ātrāk un kvalitatīvāk. Pirmsākumos mums nebija tādu iespēju, bet tagad visu mēģinām izdarīt laikus, un tas ir lielākais ieguvums. Šovasar līdz lielajiem lietiem bijām pabeiguši pļauju, palika vien kādi 100 hektāri sēklas labības.»
Agronoms atklāj, ka šogad sēklai atbērtas 6000 tonnas – tik daudz kā nekad. Tas bijis pareizs lēmums, vērojot situāciju, un jau tagad viss apjoms nākamajam pavasarim rezervēts, jo daudzi nepaguva novākt ražu un iesēt ziemājus. «Sākumā lielo ražu vairs nebija, kur bērt, tāpēc atlikām kviešus sēklai. Kad redzējām laikapstākļu situāciju, komandas ieteikums bija vēl palielināt sēklas apjomu,» skaidro lauksaimnieks.
Komandas spēlētājs
Lielākā daļa komandas ar Arni strādā kopš 90. gadiem. Tos, kuri aizgājuši pelnītā atpūtā, aizvietoja jaunie, ko uzņēmējs pats pārbauda un novērtē praksē. Darbinieku lojalitātes noslēpums – Arnis stingri ievēro krievu teicienu «Ugovor dorože deņeg» jeb «Noruna dārgāka par naudu».
«Ja norunā, tad izdari. Solītais vienmēr jāizpilda, neskatoties ne uz ko. Arī mana komanda ar to rēķinās, pildot savus pienākumus pret citiem. Varat pavaicāt jebkuram sadarbības partnerim visā Latvijā – ja to esmu apsolījis es vai kāds no manas komandas, tas būs izdarīts,» pārliecināts uzņēmējs.
Uzņēmējs sevi vērtē kā komandas spēlētāju, sadarbību ar citiem izkopj, sportojot hokeja laukumā, kas ir viņa hobijs. Arnis brauc slēpot uz kalniem ārzemēs. «Uzvara-lauks» atbalsta vairāku sporta veidu vienības, starp tiem Tomasu un Martinu Dukurus. Uzņēmuma pārstāvji Siguldas trasē, Daiņa Dukura uzaicināti, baudījuši nobraucienu ar bobu. Komanda viesojusies saimniecībā, pusdienojusi «Miķelī» un šeit nosvinējusi viesnīcas atklāšanu.
«Mēs atbalstām Zemgales hokeja komandu, motokrosa veterānu Leonu Kozlovski. Atbalstām vietējo dzīvi, palīdzam cilvēkiem un biedrībām, cik vien varam. Katru gadu esam aktīvi dalībnieki labdarības akcijās bērniem,» piebilst A. Vējš.
Lolota iecere
Viesnīca, kas nesen uzcelta atpūtas kompleksā «Miķelis», ir sen lolota iecere, kas piepildījusies, kad Arnis slēpojot sastapis domubiedru arhitektu. Tā veidota atbilstīgi apkārtējai videi. «Miķelis» ir «Uzvara-lauks» galvenais blakusieguldījumu virziens – «krāšņuma rota» jeb «spoža poga oficiera mundierī», smaidot saka uzņēmējs.
«Viesnīcā ieguldīti diezgan lieli līdzekļi. Turpinām papildināt ekspozīciju – drīz tur parādīsies unikāla mašīna, kuras nosaukumu vēl neatklāju. Visas mašīnas muzejā ir uzņēmuma īpašums. Tām tur jābūt, jo tāda sākotnēji bija vietas ideja 70. gados. Juku laikos tā nevienam nebija vajadzīga, bet es tolaik 25 gadu vecumā tajās ēkās un būvēs redzēju milzīgas vērtības. Domāju – vai Māra Bērziņa idejas var tā pazust?» atklāj Arnis.
Nopelnīts ar «Miķeli» vēl nekas nav, kaut arī viss labiekārtojums un papildinājumi maksājuši naudu. Reiz Arnim teikuši – kāpēc to cel, tas tavā mūžā neatmaksāsies?! «Man ir cits aprēķins,» atzīstas uzņēmējs, «katru gadu no SIA «Uzvara-lauks» «Miķelī» esmu ieguldījis 80 tūkstošus eiro, tātad desmit gados tie ir 800 tūkstoši. Ja tagad ar viesnīcu vieta var sevi uzturēt – viss ir kārtībā!»
Prieks par padarīto
Senlietu muzejs ar vecajām ēkām, lietām, tehniku veidots klajā laukā. «Cilvēki te visu saveda, uzstādīja, iekārtoja. Būtu muļķīgi visas senās vērtības pazaudēt, nolīdzināt ar zemi,» pārliecināts uzvarietis, «man bija iespējas to saglabāt. Varbūt gadu vēlāk jaunu traktoru pirkām, bet spējām muzeju pavilkt līdzi.»
Kad «Miķelī» ir sarīkojumi ar vairākiem simtiem ļaužu, Arnis aizbrauc tikties ar cilvēkiem. «Kad redzi prieku, kāds nāk klāt un pateicas, tas ir lielākais gandarījums. Tad nav būtiski, vai esi novērtēts no valdības. Lai ko saka Rīgā, svarīgi, ko šeit domā cilvēki.»
Arnim nav bažu par pēctecību – vecākā meita strādā uzņēmuma grāmatvedībā pēc Latvijas Universitātes beigšanas un septiņu gadu darba ministrijā. Tagadējo Saulaines profesionālo skolu uzņēmējs vairs par tik prestižu kā padomju laikā neuzskata: «No Saulaines agrāk nāca daudzi gaiši prāti, bet pēdējos desmit gados tā vairs nav agrākā labā skola.» Viņš gan labprāt redzētu to atjaunotu un darbojamies tikpat sekmīgi kā pirmsākumos.
Saglabā zīmolu
Savulaik Arnis apsvēris uzņēmuma nosaukuma maiņu, jo padomju gara apdvestā «uzvara» likusies pārāk ambicioza. Tomēr tas esot tik spēcīgs zīmols, ka turpina izmantot. «Domāju, tas vairs nemainīsies. Sākumā problēma bija daudzās «uzvaras» visriņķī, bet tagad tā vairs nav. Vairākas reizes esam kolektīvā to apsprieduši, pat domājuši labākos variantus citam vārdam. Taču, kamēr es šeit būšu, tas nemainīsies,» smaida uzņēmējs, «mēģinām noturēt agrākās «Uzvaras» garu.»
Uzņēmuma biroja ēkā, kas reiz bija slavenās agrofirmas kantoris, ar nemainītu iekārtojumu saglabāts toreizējās «Uzvaras» priekšsēdētāja kabinets. Arnis atzīstas – Ivars Jansons viņam bijusi tik liela autoritāte, ka vēl nejūtas cienīgs ieņemt spēcīgā vadītāja apdzīvotās telpas. Vēl viens priekšgājēju mantojums, ko glabāt nākotnei.
Valstij samaksātie nodokļi (eiro)
SIA «Uzvara-lauks» finanšu dati (eiro)
Apstrādātā zemes platība
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
