Janvārī Bauskas bērnunamā «Annele» nokļuva meitenīte, kurai nebija nekādu dokumentu.
Janvārī Bauskas bērnunamā «Annele» nokļuva meitenīte, kurai nebija nekādu dokumentu. Neviens arī nezināja pateikt, kurā gadā un datumā bērns ir piedzimis. It kā varētu būt piecus gadus veca… Bērnunama direktore Dzintra Veļķere sacīja, ka viņas darba praksē šis ir pirmais gadījums, kad jaundzimušais nav nekur reģistrēts. Nekas cits neatliks, kā sasaukt ekspertu komisiju, lai pēc iespējas precīzāk noteiktu meitenes vecumu un varētu noformēt dzimšanas apliecību. Nav arī zināms, kur meklēt šī cilvēkbērna māti vai tēvu…
Ir 20. gadu simteņa beigas, kad civilizācijas attīstība pat apsteigusi gadsimta sākuma un vidus zinātniskās fantastikas autoru paredzējumus. Varbūt tādēļ jo skaudrāk apzināties to, ka BĒRNS VECĀKIEM NAV VAJADZĪGS.
Katram zēnam un meitenei, kuri nokļūst bērnunamā «Annele», ir savs ļoti skumjš un droši vien nekad līdz galam neizstāstāms stāsts par ģimeni, par mājām. Lai cik nožēlojami bērniem bijuši iepriekšējie dzīves apstākļi, viņos paliek neizdzēšamas ilgas pēc saviem tuviniekiem, kaut arī tie ir pēdējie pļēguri, kas nemaz nav gādājuši par atvasēm. Bezgala grūti bērnunama audzēkņos veidot veselīgu un stabilu vērtību sistēmu, panākt, lai viņi nepakļaujas nelabvēlīgai ietekmei. Tik trausls kā visplānākais ledus mēdz būt katrs kaut vai vismazākais solis personības veidošanā.
Tas ir nebeidzams nemiers, ko par bērnunama audzēkņiem jāizjūt personālam. Nav viņi paibērniņi, bet savureiz pilsētas ģimenēs augošo atvašu nedarbus pieraksta «Anneles» audzēkņiem. Kā viņos ielikt to pamatu, kas nav saņemts ģimenē? Kā viņiem iemācīt būt par sevi atbildīgiem un neļaut iejusties mūžīgo ņēmēju lomā? Daudz jautājumu varētu savirknēt un tā arī ne uz vienu nerast izsmeļošu atbildi.
Dzintra Veļķere domā, ka audžuģimenes spētu sniegt kaut nedaudz no tā, kas šiem bērniem vajadzīgs. Taču noteikumos ir viens BET – bērns tajā var pavadīt vienu gadu. Ko pēc tam? Pagaidām pilsētas Domē nav pieteikusies neviena ģimene, kas vēlētos pieņemt audžubērnus. Pārdomājot iepriekšējo vasaru pieredzi, kad bērnus skolas brīvdienās lūdza ņemt ģimenēs, parasti izvēlējās meitenes. Ar zēniem, nenoliedzami, ir grūtāk.
BET, BET… Tas viss būs tikai tāds pagaidu variants, jo pat no visdrūmākās vides nācis bērns grib mājas un vecākus. Kas spēs to likt saprast pieaugušajiem, kuriem pašu bērnu liktenis ir vienaldzīgs?
Kopš pagājušā gada novembra «Annelē» dzīvo Jānis. Zēnam jau apritējuši vienpadsmit gadu, bet skolas gaitas viņš vēl nebija iesācis. Agrāk puika no bērnunama bēga, bet tagad saka: «Man te ir labi. Es vairs «netaisīšu ziepes» un nemukšu no bērnunama.» Jancim skološanās, protams, jāsāk no pirmās klases, kurā pārējie bērni ir par viņu mazāki un arī gudrāki. Ar lielām pūlēm puika trenējas rakstīt, nekad agrāk viņš to nav darījis. Zēns labi atceras dzejoļus un dziesmas, skatās grāmatā un tēlo it kā lasītu to tekstu, ko viņš zina no galvas, daudz fantazē.
Audzinātāja stāsta, ka bērna nervu sistēma tomēr nedaudz nostabilizējusies, un viņš pamazām iejūtas cilvēcīgā vidē. Jānim brīvlaikā atļauj braukt uz mājām, jo viņš grib satikt tuviniekus. «Mamma man ir laba…,» bez mazākās šaubu pieskaņas bilst Jancis.
