Katrā lasāmvielā cenšos sameklēt kādu atziņas drupatiņu, ko varētu salīdzināt ar rupjmaizes sātīgumu.
Katrā lasāmvielā cenšos sameklēt kādu atziņas drupatiņu, ko varētu salīdzināt ar rupjmaizes sātīgumu. Lielisku apstiprinājumu intuitīvi apjaustajam guvu, lasot «Sestdienā» publicēto sarunu ar Austrijas konsulu Latvijā Ado Rīgeru. Citāts būs garš, bet tajā izskan arī mana pārliecība. Konsuls teicis: «Galvenais, ko esmu sapratis diplomāta darbā: nav svarīgi, kādā valodā runājam, kāda ir ādas krāsa. Mums ir kopīgas problēmas. Ceļojot ieraugi, ka dzimtenē tik svarīgas personības citur pat nepazīst. Kad to sapratu, sāku daudz brīvāk izturēties pret cilvēkiem. Rīt satikšu Anglijas karalieni. Lai! Viņa taču arī ir sieviete. Vai daudzi zina, kā sauc Peru prezidentu, nemaz nerunājot par ministriem, kuri nāk un iet? Tā saproti, cik ierobežota ir cilvēka nozīmība.»
Atzīšos, daudz esmu domājusi par diplomāta pieminēto cilvēka nozīmību un par pašapziņu. Nereti vien bijis jāizjūt, cik svarīga persona sastapta, kaut gan tikai amats augstāks vai maks biezāks. Reizēm tāds indivīds, kas guvis panākumus biznesā, kļūst tik augstprātīgs, ka klusībā par viņu gribas smaidīt. Taču, esot aci pret aci, ir jāatrod piemērotākais izturēšanās stils, – ka tikai cienīto vai godājamo neaizskartu. Citreiz jaušams aizdomīgums, – ko nu atkal avīžniekiem ievajadzējies, kaut arī neviens nav aicināts dalīties savos noslēpumos.
Labprāt braucu pie lauku ļaudīm, jo zinu, ka viņi sagaidīs bez stīvuma un uzspēles. Varu pajokot, man nav jāizliekas gudrākai, drīkstu atzīties neziņā. To uztvers loģiski, nevis ar skepsi. Esmu laukos sastapusi arī nokaitinātus vīrus, kuri negrib valodas risināt, bet tādās reizēs viņiem tiešām nav bijis vaļas. Mazāk gadījies satikties ar tiem, kuri palaidušies slinkumā un dzeršanā, kuriem pietrūkst gribasspēka. Tās pāris reizes, kad piedāvāts iedzert «krutku», protams, nav atstājušas patīkamas emocijas. Joprojām nerodu atskārsmi, kā lauciniekiem, kuri zaudējuši fizisku un garīgu satvaru, palīdzēt atgūt pašapziņu, aizdomāties līdz nozīmībai.
Droši vien vispirms jāvēlas būt vajadzīgam. Sevis paša un citu dēļ. Izklausīsies pretrunīgi slejas sākumdaļā teiktajam, bet daudziem jo daudziem pašapziņas tomēr pietrūkst. Par to esmu pārliecinājusies, tiekoties ar lauku sievietēm viņu mācībās. Tās arī palīdz apjaust cilvēka nozīmību, kas katram ir dota. Rīta stundā, uz darbu ejot, sajūtu, kāda nozīmība ir sētniekam. Pie mūsu mājas Vītolu ielā celiņi notīrīti, čakli strādāts Slimnīcas ielā, kur arī sniegs novākts. Gribētos, lai jaunajā gadā katrs spējam sevī atrast vairāk spēka un apliecinājuma, lai justos derīgi. Mūsu dzīves telpa ir plaša, bet ko tajā jūtam un saskatām? Atceros, ko sacīja kāds paziņa: «Stāv divi vīri pie loga un lūkojas laukā. Viens veras debesīs un redz zvaigznes, otrs skatās lejup un ierauga dubļus…»
