Pirms četriem gadiem neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšere Iveta Kubliņa nolēma mainīt profesiju.
Pirms četriem gadiem neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšere Iveta Kubliņa nolēma mainīt profesiju.
Šogad jūnijā viņa pabeidza studijas augstskolā “Attīstība”, iegūstot bakalaura grādu sociālajā pedagoģijā un sociālajā darbā.
Cilvēkam, kuram ir ģimene, bērni, sava profesija, stabils un ierasts darbs, nav tik vienkārši sākt studijas. Kāpēc tev tas bija vajadzīgs?
– Pēc 12 gadiem ātrajā palīdzībā sapratu, ka vairs nespēju pārdzīvot cilvēku ciešanas, nāvi. Šis darbs sadedzina, apbrīnoju kolēģus, kuri šo darbu veic visu mūžu.
Nekad neaizmirsīšu, kā vedu uz slimnīcu smagi slimu meitenīti. Runājos ar viņu, jau zinot, ka bērns mirst, bet kā to pateikt mātei? Par laimi, mūsu neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē ir brīnišķīgi kolēģi. Visus smagākos gadījumus pārrunājam, atstāstām cits citam. Pārdzīvojums ir it kā “jānorunā” no sevis nost, citādi no smaguma nevar atbrīvoties un tas sāk nomākt. Nereti teic, ka mediķi esot ciniski, bet tā ir tikai maska, jo šis darbs ir ļoti smags un arī bīstams.
Tu taču pati izvēlējies šo profesiju!
– Man vienmēr ir gribējies palīdzēt cilvēkiem, to dara gan mediķis, gan sociālais darbinieks. Pēc vidusskolas šī izvēle bija arī sava veida protests. Rakstīju ļoti labus sacerējumus, un klases audzinātāja, kura mācīja arī latviešu valodu, uzmācīgi mani virzīja uz filoloģijas studijām. Jutu, ka viņa iejaucas manā dzīvē. Tāpēc vasarā pēc izlaiduma pamatīgi atkārtoju ķīmiju un iestājos feldšeru skolā.
Vai uz Bausku strādāt tevi atsūtīja ?
– Pati to gribēju. Mācību laikā iepazinos ar Tehniskās universitātes studentu Agri. Viņu pēc augstskolas beigšanas norīkoja darbā uz Bausku. Apprecējāmies un divus mēnešus dzīvojām mazā istabiņā autoostas otrajā stāvā. Pirmajā kopdzīves mēnesī mums piederēja divas vatētas segas, divi spilveni, daudz puķu, ko draugi sadāvināja kāzās, un nevienas vāzes. Gribējās vairāk naudas, tāpēc vienu vasaru mēs kā traki lasījām gurķus un sapelnījām pat mašīnai.
Jūsu ģimenē aug divi bērni, tas ideālais variants, kad māsai ir vecākais brālis.
– Kristapam ir 17 gadu, viņš ir sportisks, uz dažādām izdarībām ašs puisis, tagad viņš mācās Rīgas 1. ģimnāzijā. Meitai Martai ir 11, viņa ir ļoti emocionāla, mācās arī mūzikas skolas kora klasē. Vasarās pie manis dzīvo brāļa meita Signe, kurai ir 12 gadu. Man bija jaunākais brālis, kurš 20 gadu vecumā kopā ar draugu gāja bojā avārijā. Anda draudzene gaidīja bērnu. Līdz pusotra gada vecumam viņa meitenīti audzināja, tad salūza un sāka dzert, tā pa īstam…
Mana mamma un tētis kļuva par Signes aizbildņiem, kopš tā laika īstā māte par viņu nav interesējusies. Reizēm esmu domājusi, ka vajadzētu ņemt Signi pie mums, bet mamma nav tam gatava, viņai vajadzīgs šis pienākums, turklāt meitene ir vienīgais, kas palicis par piemiņu no dēla.
Pirms kāda laika “Ābelē” centies nodibināt līdzatkarīgo cilvēku atbalsta grupu. Kāpēc tas likās svarīgi?
– Man ir bērnībā gūta pieredze, ko nozīmē šāds cilvēks ģimenē. Reizē ar alkoholiķi iet postā arī viņa tuvinieki, jo dzīve ir tikai viens vienīgs stress, neziņa – kur ir, kad būs, vai nav kas noticis. Tiek piesegti alkoholiķa “grēciņi”, un pamazām visi sapinas melos, jo negribas, lai šis negods un kauns iziet ārpus ģimenes. Zinu, cik ļoti no tā cieš bērni, arī pieaugušie.
Vai Signes dzīvesstāsts, tava pieredze lika izvēlēties sociālā darba studijas?
– Reizēm esmu sacījusi, ka mana dzīve ir viens vienīgs sociāls gadījums. Apzināti meklēju ko tādu, kur varētu iegūt zināšanas, lai palīdzētu cilvēkiem. Ja nevaru to darīt kā mediķe, tad spēju atbalstīt citādāk.
Ko teica vīrs, bērni, kad tu stājies augstskolā?
– Man bija 34 gadi, dēlam – 13, meitai – 7. Vīram Bauskā dzīvo māsīcas, un viņām Agris esot sacījis, ka laikam esmu zaudējusi prātu. Toties pēc tam vīrs mani ļoti atbalstīja, viņš vairāk bija ar bērniem, iemācījās gatavot ēst. Studēt nebija viegli, vidusskolas zināšanas jau pagaisušas, ļoti daudz jālasa, jāatceras, jākonspektē, kursa darbi jāraksta, jāmācās svešvalodas. Arī finansiāli tas nebija tik vienkārši, jo par mācībām jāmaksā, man bija jāņem kredīts. Īpaši grūti kļuva, kad Kristaps pēc pamatskolas aizgāja mācīties uz Rīgu. Taču mūsu ģimenē ir pilnīga vienprātība, ka laba izglītība ir ļoti svarīga.
Vai iegūtās zināšanas noderēs?
– Pilnīgi noteikti, jo sociālais darbs kļūst arvien nozīmīgāks. To nevajag saistīt ar pabalstu izmaksu un humānās palīdzības izsniegšanu. Ir jāpalīdz cilvēkiem atrast veidu un ceļu, lai izkļūtu no bezcerības un trūkuma. Jāpārliecina, ka pašam ir jāmainās, jāsaņemas un jāuzdrīkstas.
Esmu priecīga, ka “Ābelē” pašlaik ir ļoti labas kolēģes – Solvita Tilgale, Liena Grīnberga. Psiholoģei Andrai Katkevičai dēliņš paaudzies, drīz viņa atsāks strādāt. Esam jaunas, mums ir labas idejas un veiksme projektu sagatavošanā. Rodas arvien vairāk iespēju piedalīties semināros, kursos, un veidojas jauni kontakti.
Vai esi droša, ka vairāk neko savā dzīvē nemainīsi?
– To nu gan nesaku. Ir teiciens: tam, kurš negrib, ir tūkstošiem iemeslu, tam, kurš grib, ir miljoniem iespēju. To attiecinu arī uz sevi.
***
IVETA KUBLIŅA
– 1983. gadā absolvējusi Aizkraukles vidusskolu, 1986. gadā pabeigusi medicīnas skolu, iegūstot feldšeres kvalifikāciju;
– no 1986. gada strādājusi Bauskas slimnīcā;
– no 1988. gada – feldšere neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē;
– 2000. gadā iestājusies Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”, sākusi strādāt par sociālo darbinieci Bauskas slimnīcā;
– 2001. gadā sākusi darbu Bauskas Domes dienas sociālās aprūpes centrā “Ābele”.
