Arvien vairāk pilsētnieku nedēļas nogali vai arī vasaras mēnešus vēlas pavadīt laukos. «Bauskas Dzīve» šovasar sāk jaunu rubriku «Vasarnieki», kurā stāstīsim par pilsētnieku brīvdienām lauku viensētās, vasarnīcās.
Arvien vairāk pilsētnieku nedēļas nogali vai arī vasaras mēnešus vēlas pavadīt laukos. “Bauskas Dzīve” šovasar sāk jaunu rubriku “Vasarnieki”, kurā stāstīsim par pilsētnieku brīvdienām lauku viensētās, vasarnīcās.
Negrib dzīvot kolhozā
Alvis Andrucis dzimis rīdzinieks, sieva Jeļena ir no lauku ciemata Kaļiņingradas apgabalā. Pirms gadiem pieciem ģimene sāka meklēt kādu zemes gabaliņu laukos. Iegādāties daudziem pilsētniekiem raksturīgo dārza mājiņu vasarnīcu ciematā viņi nebija ar mieru. Kas tie par laukiem – dzīve kā kolhozā, kaimiņi aiz sētas, nav nekādas brīvības, sprieda Jeļena. Gribējies, lai māja neatrastos tālāk par 100 kilometriem no Rīgas un lai kaimiņi būtu līdzās.
Lepna privātīpašuma iegādei gleznainā Vidzemes paugurā vai pie zilajiem Latgales ezeriem ģimenei līdzekļu nebija. Tāpēc par zemāku cenu tika noskatīta kāda pamesta lauku viensēta Brunavas pagastā. Kopā ar māju nopirka četrus hektārus zemes, ko tagad iznomā tuvējam saimniekam.
No jūnija sākuma līdz pat augusta beigām laukos vasaras pavada arī Andruču bērni: 4. klases skolnieks Edgars un 9. klases skolniece Evita. Meitene stāsta, ka vasaras rītos kārtīgi izguļoties līdz pulksten 11. Tad kādi mājas darbiņi, nedaudz palīdzot mammai dārzā. Un tā dienas paiet – tīkamā atpūtā. Rudenī, aizbraucot uz Rīgu, pirmās dienas pat galva sāpot no pilsētas trokšņiem un netīrā gaisa. Vasarā tik ļoti pierasts pie lauku klusuma, putniem, ūdens. Edgars gan iebilst, ka nedaudz trūkstot pilsētas draugu, ielu kņadas un datora, taču darāmā pietiekot arī laukos. Jeļenai rīts sākas kā ierasts – ap septiņiem ar brokastu kafiju.
Dārziņš, kurā izaug salāti, redīsi un citas ēdamlietas pašu uzturam, nav liels, taču laiks, tajā rušinoties, paskrien ātri. Ir arī siltumnīca, puķu dobes, rudenī ābeles pieber dārzu ar sarkaniem augļiem. Nedēļas nogalē parasti ciemos atbrauc draugi, kuru uzņemšanai tāpat jāgatavojas.
Rokis noslēpjas dārzā
Alvis ir celtnieks, strādā Rīgā, ikdienas braukšana uz laukiem ir nedaudz par dārgu, tāpēc ar ģimeni kopā viņš ir vienu darbdienas vakaru un nedēļas nogalē. Izvēli iegādāties īpašumu laukos Alvis nenožēlo. Līdzās ir lieliski kaimiņi, kuri māju pieskata saimnieku prombūtnes laikā. Pie apkārtējiem var nopirkt pienu, olas, dārzeņus, kas ir lētāki un noteikti garšīgāki nekā Rīgas lielveikalos iegādātie. Viņam arī prieks, ka bērni iepazīst lauku dzīvi, apjauš dabas ritumu, redz un dzird putnus, stirnas, sikspārņus.
Par brīvdienām laukos īpaši priecīgs ir piektais ģimenes loceklis – melnais Rokis. Suns jau no agra pavasara Rīgā cītīgi vēro saimniekus, vai tik viņi nesāks krāmēt lauku somas. Kad rudens pusē nākas braukt no laukiem prom uz vairākām dienām, Rokim ir tikai viena vēlme – paslēpties dārzā, lai saimnieki viņu neatrod.
Laucinieks – tikai vecumdienās
Ģimenes draugi, kas laukos viesojas gan svētkos, gan nedēļas nogalē, atbalsta Alvja izvēli. Daži pat sākuši klaušināt, vai paši nevarētu kaut kur iegādāties kādu nelielu lauku īpašumu. Šādus nodomus Alvis vērtē ļoti pozitīvi, jo viņu skumdina daudzviet pamestās Latvijas lauku viensētas. Kaut vai tikai pāris mēnešu tajās uzturoties cilvēkiem, ēkas atgūst dzīvību, sētās atgriežas to dvēsele. Pilnīgi pārvākties uz dzīvi laukos Andruču ģimene gan neplāno, kā svarīgāko iemeslu minot bērnu izglītošanās iespējas. Sasniedzot pensijas vecumu, pārcelšanās uz laukiem varētu būt reāla.
