Krievijas boļševiku vadonis Vladimirs Ļeņins 20. gadsimta sākumā apgalvoja apmēram tā: bez elektrifikācijas nebūs ne sociālisma, ne komunisma. Odiozajai personai piekrītu pilnīgi, vien piemetinot, ka nebūs arī jēdzīga kapitālisma…
Kāda aprīļa piektdienas novakarē vējš Bauskā bija tik brāzmains, ka jautrāko joku – ASV prezidenta izpluinītos matus – sociālo tīklu lietotāji pat neievērotu. Tovakar atbraucu no intervijas Lietuvā un atskārtu, ka dzīvoklī neviena elektroierīce nedarbojas.
Drīz noskaidroju, ka strāvas piegādes mūsu mikrorajonā nav bijis jau daudzas stundas. Aiz loga man ir tādi labi, panorāmiski skati uz Bauskas pili tālumā un elektrības stabiem tuvplānā. Augstsprieguma, vai kā citādi to dēvē elektriķi, triju stabu virsotnē ieraudzīju mazu figūriņu – elektriķi. Vējš lielo koku galotnes šūpoja tā, ka šķita – tūlīt lūzīs…
Nebija jau nekā cita, ko darīt, vien lūkoties pustumsā uz iespējamo glābēju. Tas jaunais cilvēks (veči tak nerāpjas stabos!) vairākas reizes nokāpa pie kolēģiem šosejas malā noliktajā busiņā. Un atkal uzrāpās stabā. Un vēlreiz… Pamazām sabiezēja tumsa, bet elektriķu puisis joprojām atradās triju stabu piramīdas virsotnē plosošajā vējā. Jo neskaidrāk viņš bija saredzams, jo vairāk par viņu domāju. Un baiļojos. Zināju, protams, ka elektriķim staba galā ir pieres lukturītis, bet ko tas gan maina nestandarta situācijā!?
Mans jautājums ir par to, vai šī elektriķa un viņa kolēģu rīcība klientu interesēs, netipiskos apstākļos tiek pamanīta un novērtēta viņu firmās?
