Krievijas trimdā dzīvojošo latviešu problēmas ir sarežģītākas un grūtāk risināmas nekā Rietumu pasaules latviešu lietas.
Krievijas trimdā dzīvojošo latviešu problēmas ir sarežģītākas un grūtāk risināmas nekā Rietumu pasaules latviešu lietas.
Taču mūsu valstī joprojām nav izstrādāta ilgtermiņa programma sakariem ar latviešu diasporu jeb tautas daļu, kas dzīvo ārpus tautas izcelšanās zemes.
Latvijas Republikas vēstniecībā Krievijas Federācijā 1995. gadā izveidots diasporas atašeja postenis. Šo pienākumu veic Lauma Vlasova. Viņa sniedza interviju «Bauskas Dzīvei».
uu Krievijas trimdā dzīvojošie latvieši veido trīs grupas – veclatvieši, izsūtītie un padomju laikā brīvprātīgi izbraukušie. Raksturojiet, lūdzu, tās visas!
– Šķiet, ka visvairāk latviešu dzīvo Sibīrijā – Krasnojarskā, Omskā, Tomskā, Magadanā, Vorkutā. Daudz tautiešu ir Maskavā un Pēterburgā. Lielākoties viņi ir pēc Pirmā pasaules kara Krievijā palikušo pēcnācēji un padomju laikā izbraukušie. Pārējās divas grupas veido veclatvieši, kuri dzimteni atstāja 20. gadsimta sākumā, un politiski represētie. Katrai nosauktajai grupai ir atšķirīgas problēmas, tāpēc kopīgu raksturojumu grūti sniegt.
uu Labi, iztirzāsim pakāpeniski. Kā klājas veclatviešiem?
– Viņus vismazāk skārusi asimilācija. Tie ciemi, kuros Sibīrijā un Krievijas Eiropas daļā (Baškīrijā, Čuvašijā) dzīvo veclatvieši, atrodas ļoti tālu no centriem, un tas ir pozitīvs faktors nacionālās identitātes saglabāšanā. Sibīrijas ciemos ģimenes valoda joprojām ir latviešu, turklāt tā ir ļoti tīra. Darbojas biedrības, latviešu draudzes, cilvēki iesaistās pašdarbībā. Sākoties Atmodai, šī trimdinieku grupa atguva daļēji zaudēto pašapziņu. Viņi varēja brīvi runāt latviski, justies piederīgi nācijai. Jūtama spēcīga vēlme saglabāt tradīcijas, skolot bērnus dzimtajā valodā. Veclatviešu vairākām paaudzēm Krievija ir dzimtene, viņi ir tās pilsoņi, bet Latvija – ģeogrāfiskā dzimtene. Tāpēc nav gaidāma veclatviešu izceļošana uz senču zemi.
uu Skaitliski liela ir padomju laikā Krievijā palikušo grupa.
– To veido cilvēki, kuri pēc studijām Krievijas augstskolās ieguva savā zemē nevajadzīgu profesiju, piemēram, ģeologi, pētnieki. Ir ļoti daudz latviešu izcelsmes zinātnieku. Krasnojarskā vien strādā pieci profesori. Pieļauju, ka daļa no viņiem gribētu atgriezties dzimtenē. Tomēr man rodas iespaids, ka valsts nemaz nav ieinteresēta. Padomājiet, kas notiktu, ja kādam švakākam augstskolas profesoram sava vietiņa būtu jāatdod zinātniekam ar vārdu!
Īpatnēja ir tā trimdinieku daļa, kuru senči Krievijā palika pēc Pirmā pasaules kara. Viņi sevi uzskata par latviešiem, taču nerunā dzimtajā valodā. Savukārt radikāli noskaņotā diasporas daļa viņus nepieņem valodas nezināšanas un politiskās pārliecības dēļ.
Dramatiskā situācijā atrodas latvieši, kuri padomju laikā devās uz Krieviju peļņā. Viņi kļuvuši par ķīlniekiem. Pēc PSRS sabrukšanas cilvēki palika bez naudas, jo atcēla piemaksu sistēmu. Pašlaik viņi dzīvo nabadzībā un, lai kā vēlētos atgriezties dzimtenē, to nespēj. Latvijā viņiem nav kur dzīvot, un darbu diezin vai kāds piedāvās.
uu Droši vien nav viegli arī politiski represētajiem.
– Viņu problēmas ir vissmagākās. Šie cilvēki patiesībā jūtas vistuvāk Latvijai. Represētie nevar noslēpt aizvainojumu par Latvijas valsts attieksmi. Viņi alkst sapratnes, bet nesaņem to. Pat Politiski represēto apvienība Latvijā viņus īsti neņem par pilnu. Minēšu spilgtus piemērus. Šogad 25. marta piemiņas dienā ne ar vārdu nepieminēja izsūtītos, kuri palikuši Krievijā. Noriļskā, Intā un Magadanā uzcelti pieminekļi represētajiem latviešiem. Nav neviena, kas, pārstāvot Latvijas valsti, aizbrauktu un noliktu ziedus. Taču Vaira Paegle savā laikā kā Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) pārstāve uz Magadanu atbrauca no ASV! Ne jau Latvija ziedo naudu pieminekļu uzturēšanai. To dara PBLA.
uu Vai politiski represētie Krievijas latvieši mēdz apciemot tuviniekus dzimtenē?
– Iebraukšanas sarežģītā procedūra ir vēl viens pazemojums. Otrs šķērslis – naudas trūkums. Treškārt, liela daļa izsūtīto kļuvuši veci un nespēcīgi. Mūsu vēstniecība cenšas cilvēkiem palīdzēt, izsniedzot pensionāriem vīzas bez maksas, tomēr atrast dzirdīgas ausis Latvijā ir grūti. Neviens ar izsūtītajiem nevēlas nodarboties. Izņemot, protams, atsevišķus cilvēkus, kuri izprot šo problēmu. Nosaukšu Silviju Dreimani un Rolandu Tjarvi.
uu Informācijas trūkuma dēļ mēs nezinām, kāda palīdzība tautiešiem Krievijas trimdā nepieciešama.
– Rietumu latvieši sūta zāles, grāmatas, drēbes. Sadzīve Krievijā ir ļoti smaga. Grūti apģērbt bērnus, sagādāt viņiem skolas piederumus. Slimnieki ar hroniskām kaitēm naudas trūkuma dēļ nevar nopirkt zāles. Krievijas latviešiem medikamentus līdz šim atsūtījusi tikai firma «Grindeks».
Trūkst naudas mācību līdzekļu un iekārtu iegādei sādžu latviešu skolās. Krievijā par 300 dolāriem var nopirkt krāsu attēla televizoru un videomagnetofonu, taču naudas ziedojumus no Latvijas firmām trimdinieki nesaņem. Ārkārtīgi nepieciešamas lietas, kas Latvijā tiek uzskatītas par gluži ikdienišķām – burtnīcas, zīmēšanas bloki, rakstāmpapīrs, dzēšamgumijas. Latvijas vēstniecības darbinieki ar pateicību uzklausīs ikvienu priekšlikumu palīdzēt.
Latvijas Republikas vēstniecības atašejs diasporas jautājumos koordinē sakarus ar tautiešiem Krievijā.
Vēstniecības adrese:
Čapligina iela 3,
Maskava,
103062.
Tālrunis (007095) 9248886.
