Svētdien 1. aprīlis – joku diena. Baušķenieks Kristaps Landsbergs jeb Kriksītis, kā viņš pats sevi sauc, svētdien varēs sacīt: «Mani mīļie radiņi, man jau trīs gadiņi!».
Svētdien 1. aprīlis – joku diena. Baušķenieks Kristaps Landsbergs jeb Kriksītis, kā viņš pats sevi sauc, svētdien varēs sacīt: «Mani mīļie radiņi, man jau trīs gadiņi!»
Pušums zodiņā, mācība prātiņā
Kristaps ir smaidīgs, kustīgs puisēns, vienmēr jautrā omā, kā jau Smieklu dienā dzimis. Pati jautrākā viņam šķiet plunčāšanās vannā, kur daudz putu. Kādu vakaru Kristaps vēlējies izdarīt tā, lai visa vannas istaba būtu pilna ar mīkstajām putiņām. Pirms mazgāšanās mazais viltnieks mammai palūdzis: «Atnes, lūdzu, manu pindžaliņu (pidžamu)!» Tiklīdz mammīte aiz durvīm, Kriksītis paķēris paku veļas pulvera «Ariel» un, nemaz netaupot, visu iebēris vannā. Ienākusi mamma un skatās – Kristaps smaida un tik kuļ putās ūdeni.
Noskatījies, kā tētis skuj bārdu, arī Kristaps gribējis kļūt par lielu vīru. Cītīgi noziepējis zodu, vienā rokā paņēmis pucējamo birstīti un otrā skujamo. Taču brālis Gintars Kriksīti iztraucējis. No lielās sajūsmas palicis vien pušums zodiņā un mācība prātiņā. Puika tomēr visiem apgalvojis, ka viņam esot bārda. No tēta viņš iemācījies vīrišķīgu izturību, pat atnākot no «briesmīgā» friziera Kriksis vairs negaužas, ka matiņi sāpējuši.
Iemācījies skaitīt līdz desmit
Kopā ar vecmāmuļu Kristapam bieži nākas doties uz skolu pretī brālim, kurš ir pirmklasnieks. Turp ejot, Kriksītis apgalvo: «Es mācīšos ļoti labi. Bet skolā neiešu, visu laiku bērnudārzā.» Sastopot brāļa skolotāju, puika ik reizi solot, lai tik gaidot, drīz arī viņš būšot skolēns. Gadās, ka Kristaps uzrunā kādu skolas bērnu un viņš pārsteigts neatbild. Tad zēns nosakot: «Nemāk runāt!»
Kamēr Gintars pilda mājas uzdevumus, Kristaps sēžot blakus un ar nepacietību gaidot uzdevumus rēķināšanā. Kriksītis ļoti lepojas, ka ir iemācījies skaitīt līdz desmit. Viņš skaita ar sērkociņiem un kopā ar vecākiem spēlē ričuraču. Ja Kristaps pamanot brāli kādā nedarbā, mazais viņu pamācot: «Tā nedari. Dieviņš tevi sodīs.»
Brīvdienu rītos abiem brāļiem esot savs rituāls. Kristaps izņemot visus vajadzīgos produktus no skapja, palīdzot brālim saklāt galdu un vienmēr pirmais pamanoties ielūgt vecākus uz siltām brokastīm.
Puikam ļoti nepatīkot netīras rokas, tādēļ pat šokolādi viņš griežot ar nazi. Kriksītim ļoti garšojot kukurūzas našķi, kopā ar kādu mājinieku nokļuvis veikalā, puika iejūtoties pieklājīga pircēja lomā un sakot: «Lūdzu, kungs gribētu kukurūzas!»
Kādu vakaru abi ar vecmāmiņu gājuši uz deju kopas «Pērkonītis» koncertu. Pamanījis degam ielu apgaismojuma spuldzes, zēns secinājis: «Tumsai ir actiņas.» Priekšnesumu laikā, skatoties, kā dejotāji nozūd aizkulisēs, Kriksis skaļā balsī piebildis: «Bērni aizgāja gulēt.»
Pazāģītim tikai pieskaras
Laukos pie vecmāmiņas Kristapam esot daudz apmīļojamu kustonīšu. Āžiem Abramam un Joskem viņš nekāpj mugurā, bet tikai parausta aiz pelēkajām bārdiņām un iedod no mājām atvestos maizes gabaliņus. Jūrascūciņa Uksīte neapvainojas, ja puika iekniebj tai astītē un smejoties saka: «Bļaustās kā rukšķe.» Pat krababa (pagraba) zirneklis Kriksītim vairs neliekas briesmonis, bet gan mīļais draudziņš. Interesantākā lieta laukos puikam šķiet pazāģītis (zāģis), kuram viņš lūdz atļauju vismaz drusku pieskarties.
Vakaros darbīgo un rosīgo dienu saulīte noriet, un Kriksītis zina – ir pienācis pasaku un dziesmu laiks. Mamma jau grib grāmatiņu aizvērt, bet zēns viltīgi piebilst: «Nākamajā lapiņā vēl ir,» – un lūdz lasīt līdz galam. Kristaps pats citiem stāsta savu pasaciņu – par lācīti un medu. Kad arī vecmāmiņa viņam nodziedājusi miega dziesmiņu, Kriksis katram novēlot saldu miedziņu, saldus un jaukus sapnīšus, tad apsedzoties un vēl pie sevis nodungojot «Kaķīt’s mans». Rīts viņam atkal sāksies ar mundro «Labrīt!» un smaidu – no vienas auss līdz otrai.
