Kalsns vīrs ar mugursomu plecos un diviem smagiem plastmasas maisiem ik dienu dodas no Bauskas pārupes mikrorajona uz pilsētu. Viņa galamērķis ir šķiroto atkritumu konteineri, jo lielajos saiņos atrodas šosejas malās, krūmājos un zālienos savāktās drazas.
Nemainīgi maršruti
Vides sanitārs atkritumus ilgi un rūpīgi šķiro, pēc tam dodas savās gaitās vai nu uz Bauskas Centrālās bibliotēkas lasītavu, vai šaha klubu, lai savam priekam uzspēlētu kādu partiju. Katru dienu nemainīgs ieradums ir iedzert kafiju «Narvesen» veikaliņā, izlasīt jaunākos periodiskos izdevumus un patērzēt par notikumiem pasaulē ar jauniņajām pārdevējām, kuru acīs vīrs ir iemantojis lielu cieņu. Tomēr daudzi, kuri neparasto cilvēku nepazīst, bieži vien kļūdās, viņu uzskatīdami teju vai par trūkumcietēju. Ziemu un vasaru, ģērbies savā nonēsātajā kamzolī, vīrs neizskatās labklājīgs. Bet kurš gan dodas vākt atkritumus sapucējies?
Nesavtīgā vides drauga vārds ir Jānis Straģis. Viņam ir iztikas līdzekļi, jo 18 gadus Jānis saņem vecuma pensiju. Vīram nepiemīt neviens no izplatītākajiem kaitīgajiem ieradumiem. Savu askētisko vienpatņa dzīvesveidu, ko var dēvēt arī par kalpošanu videi, Jānis pats ir apzināti izvēlējies. Viņš dzīvo saskaņā ar sevi un dabas ritmiem. Ar Jāņa bijušās kaimiņienes starpniecību «Bauskas Dzīve» ir sarunājusi interviju, iepriekš zinot, ka viņš necieš publicitāti, ir imūns pret uzslavām un liekvārdību.
Būt jēdzīgā kustībā
Mūsu saruna notiek pie atvērta loga. Jānis stāv savā dažu kvadrātmetru miteklītī, bet es – ārpusē, kur atrodas speciāli kaķiem iekārtots spēļu laukums, guļamvietas un «zviedru galds» ar visdažādāko ēdmaņu. Kādus desmit kaķus viņš ir mantojis no mirušās kaimiņienes. Jānis uzskata: «Mans pienākums ir gādāt par kustoņiem, ja nav neviena cita, kas to grib darīt. Protams, būtu vienkāršāk aizsūtīt kaķus uz patversmi, bet kā es varu tik nežēlīgi nodot dzīvas radības?»
Jānis Straģis ir dzimis Brunavas pagastā, kopš 1967. gada dzīvo Bauskā. Gandrīz viss mūžs ir nostrādāts bijušās Bauskas mežrūpniecības saimniecības kokmateriālu ražotnē, un, kā stāsta bijušie kolēģi, Jānis allaž bijis priekšzīmīgs darbinieks. Kļūdams pensionārs, viņš varētu dzīvot rāmā mierā, skatoties televīziju, lasot žurnālus, šad tad uzspēlējot šahu. Tādu dzīvesveidu Jānis noraida kā absurdu, sacīdams: «Neesmu nekāds varonis, kurš ceļmalās vāc un šķiro atkritumus. Kad aizgāju pensijā, izjutu nepieciešamību darīt kaut ko jēdzīgu, kas sniegtu kaut vai nelielu labumu arī citiem, nevis bezmērķīgi pastaigāties un gulšņāt. Man ir pārliecība, ka cilvēkam, neatkarīgi no vecuma, diendienā vajag daudz kustēties. Katru dienu mēroju vairākus kilometrus uz Bausku un atpakaļ, pa ceļam uzlasot autobraucēju un gājēju nomestās pudeles, papīrus, skārda bundžas un citas drazas. Manī nav ne naida, ne dusmu pret tiem, kuri izmētā atkritumus. Cilvēki paliek cilvēki. Es par viņiem nedomāju. Prātā man ir domas par kokiem, putniem, zvēriņiem, par notikumiem pasaulē, par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, vēsturi, cilvēku dzīvesstāstiem. Es lasu un reizēm arī nopērku žurnālus «Ilustrētā Vēsture», «Noslēpumi un Fakti», «Ilustrētā Zinātne».»
Neskarta daba – visskaistākā
Savas dzīvesvietas tuvumā savāktos atkritumus Jānis krauj kaudzē pie mājām. Kad tā ir kļuvusi milzīga, sazinās ar uzņēmumu «Vides serviss», kas drazas aizved. Dabas draugs spriež, ka cilvēku saražoto atkritumu kopējais daudzums vismaz nedaudz samazinātos, ja daļu no tiem iedzīvotāji nodotu otrreizējai pārstrādei kā, piemēram, stikla pudeles. Jānis tās neizmet konteinerā, bet nes uz stikla taras nodošanas vietu un saņem nelielu atlīdzību. Viņš vēlreiz atgādina, ka tā nav iztikas līdzekļu trūkuma diktēta, bet vienkārši loģiska rīcība.
Pārvietojoties kājām, Jānis ir ievērojis pārmaiņas, kas beidzamajos gados Bausku padara par labi sakoptu pilsētu. Viņš secina: «Prieks skatīties uz jauno veloceliņu Bauska–Rītausmas, Ķirbaksalu, pilskalna parku, skvēriem. Kārtība pilsētā ir vajadzīga, taču vislielāko prieku man sagādā neskartas dabas vērošana. Labprāt aizbrauktu uz dziļiem mežiem, plašiem purviem, ilgi staigātu, bet nevaru, jo kājās iemetusies nelāga kaite – trofiskā čūla, kas ik pa laikam liek sevi manīt. Dažreiz ir nācies ārstēties slimnīcā. Tur gan jutos iesprostots. Uztraucos arī par kaķiem, lai gan zināju, ka kaimiņmāju laipnās sievietes par tiem parūpēsies.»
Viens pats un neatkarīgs
Kaķu «zviedru galda» pārpalikumus Jānis izbaro putniem. Viņš dodas uz klajumu aiz degvielas uzpildes stacijas «Neste» un lidoņus aicina uz mielastu. Lielie, melnie krauķi bariem vien riņķo ap savu labdari, bet drosmīgākie tekalē viņam apkārt kā vistas. Krauķi, kuru trokšņainā kolonija Bauskas pilskalna parkā ik pavasari izraisa pilsētnieku nepatikas uzplūdus, ir Jāņa draugi. Viņš ir pārliecināts, ka ikvienai radībai dabā atvēlēta sava vieta, tāpēc cilvēkiem nevajadzētu iejaukties un uzspiest savus noteikumus. Sniegotās ziemās Jānis tīra puskilometru garo gājēju taku līdz Mūsas tiltam pa tad, ja to izmanto tikai pāris cilvēku. Viņš saudzīgi novāc no šosejas arī sabrauktos dzīvnieciņus.
Dabas sargātājs viens pats dzīvo avārijas situācijā esošā koka mājā bez elektrības, ūdens un apkures. Viņš ir tiktāl norūdījies, ka ziemā nesalst – vien ietinas savā kamzolī un segās, lai pārlaistu nakti. Pašvaldība vairākkārt ir piedāvājusi apmesties kādā daudzdzīvokļu nama mājoklī, bet Jānis atteicies. To var uztvert kā kaprīzi vai dīvainību, taču vīrs ir nelokāms: «Es negribu pazaudēt savu brīvību. Dzīvojot ciešā saskarsmē ar cilvēkiem, tiek pazaudēta neatkarība. Cilvēki cits citu grib pamācīt, kā būtu jādzīvo, bet es vēlos justies brīvs visās savās izvēlēs.»
