Kārtējais vietējais laikraksts slēgts, vairākiem samazinājies iznākšanas reižu skaits, gandrīz visiem buksē digitālā attīstība, reklāmas ienākumi dilst un abonentu skaits samazinās. Ļoti būtiskais, konkrētajai kopienai pietuvinātais ziņnesis un vietējo stāstu stāstnieks cīnās par izdzīvošanu, un tam ir jādomā par jaunām biznesa stratēģijām un finansējuma avotiem.
Sliktākais simptoms
Taču pēdējais piliens, kas var likt svariem sasvērties par labu avīzes pazušanai no tirgus, ļoti iespējams, nebūs neviens no augšminētajiem iemesliem. Viens no lielākajiem draudiem vietējās preses ilgtspējai ir pašvaldību pseidoavīzes, kas uzdodas par medijiem un izsit pamatu zem kājām neatkarīgajai presei. Un tā tas ir ne tikai Latvijā.
Šonedēļ publicētais gadskārtējais pētījums «Baltic Media Health Check 2015/2016» jeb «Baltijas mediju veselības aina 2015/2016», kuru ar Rīgas Ekonomikas augstskolas Mediju centra atbalstu īstenojis Baltijas Mediju izcilības centrs, ir izmērījis Baltijas mediju tirgus «temperatūru» 2016. gadā un konstatējis, ka viens no neveselīgākajiem simptomiem tagadnes Baltijas mediju tirgū ir pašvaldību izdevumi.
Igaunijā un Latvijā pašvaldību publikācijas iznāk vairākumā reģionu, tās ir poligrāfiski augstā kvalitātē un pieejamas iedzīvotājiem par brīvu. Nedz vienā, nedz otrā valstī nav likumdošanas ierobežojumu pašvaldību izdevējdarbībai, un tādēļ tās var izmantot nodokļu maksātāju naudu publicitātes projektiem, kas izliekas par avīzēm.
Apiet likumu
Lietuvā ierobežojumi pastāv, taču arī tur «radošas» pašvaldības atrod veidu, kā, apejot likumu, radīt konkurenci vietējai presei. Piemēram, Druskininku padome slēdza par nelikumīgu atzīto avīzi «Mano Druskininkai», lai drīz pēc tam atsāktu publicēšanu – tikai izdevēja lomā tagad ir pašvaldībai piederošs akvaparks, nevis pati pašvaldība.
Toni pašvaldību izdevumu uzvaras gājienam Latvijā noteica Jelgava. Neatkarīgā avīze «Zemgales Ziņas» savulaik bija ietekmīgs laikraksts ar gandrīz 7000 abonentiem, kas veiksmīgi pildīja gan sargsuņa, gan vietējās hronikas veidotāja funkcijas. Taču tad Jelgavas dome sāka izdot savu informatīvo izdevumu – krāšņu un biezu, piegādājot to pastkastītēs par velti. Drīz vien «Zemgales Ziņas» bija spiestas samazināt iznākšanas reižu skaitu – vispirms līdz trim reizēm nedēļā un tad līdz vienai. Līdzīgu likteni piedzīvoja «Kursas Laiks» Liepājā.
Mainīt likumdošanu
To procesu, kas vērojams Latvijas un Igaunijas vietējo mediju tirgū un Druskininku rajonā Lietuvā, var raksturot ar akadēmiskajā vidē pazīstamo terminu «media capture» jeb «mediju nozagšana». «Reģionālajā līmenī vara sagrābj, piesavinās medijus,» pētījumā saka Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne.
Visās trijās valstīs ir sākušies pilsoniskās sabiedrības un neatkarīgās preses iniciēti procesi, lai panāktu likumdošanas maiņu.
Latvijā līderis šajā cīņā ir laikraksts «Bauskas Dzīve», kas izmanto negodīgas konkurences argumentu prasībai tiesā pret Iecavas novada domes izdevumu. Igaunijā pārmaiņas cenšas panākt Igaunijas Laikrakstu asociācija, argumentējot – saskaņā ar Igaunijas Preses ētikas kodeksu preses pamata uzdevums ir «kritiski vērtēt politiskās un ekonomiskās varas īstenošanu», tādēļ pašvaldību izdevumi nav uzskatāmi par žurnālistiku. Šo pūliņu rezultāts lielā mērā noteiks vietējās preses ilgtspējas izredzes Baltijā.
Būtiska loma būs jauniem biznesa modeļiem, digitālo prasmju attīstībai un finansiālā atbalsta saņemšanas iespējām. Taču pētījuma kontekstā mēs runājam par akūtajiem simptomiem, un tāds šogad nepārprotami ir mediju nozagšana Baltijas valstu reģionos.
Komentārs pārpublicēts no portāla irlv.lv.
