Baušķenieki Ģirts un Laura Treides kopš bērnības, mammas mudināti, ir saistīti ar mūziku. Ģirts spēlē akordeonu, Laura – vijoli.
Baušķenieki Ģirts un Laura Treides kopš bērnības, mammas mudināti, ir saistīti ar mūziku.
Ģirts spēlē akordeonu, Laura – vijoli.
Kā jūs raksturotu savu mūzikas instrumentu?
Ģirts: «Akordeons ir jautrības ieviesējs vienmēr un visur. Ja instrumenta siksna negrauž, es ar akordeonu sadzīvoju labi. Vēl protu spēlēt klavieres un sintezatoru.»
Laura: «Vijole reizēm ir virtuozs, reizēm lirisks instruments. Tas ir vissievišķīgākais mūzikas instruments. Tikpat labi kā vijoli esmu apguvusi arī klavieres spēli.»
Vai akordeons un vijole izsaka jūsu būtību?
Ģirts: «Manu būtību akordeons neizsaka. Es tikai dažreiz esmu jautrs, biežāk pesimists.»
Laura: «Es esmu līdzīga vijolei.»
Cik bieži jūs apmeklē mūza?
Laura: «Ar mūzu jeb iedvesmu man iet kā pa viļņiem. Te ir, te nav. Brīžos, kad pārņem iedvesma, šķiet, ka skaņu veidā no vijoles izlido dvēsele.»
Ģirts: «Es neticu ne mūzas pastāvēšanai, ne tam, ka instrumentam ir dvēsele. Uzskatu, ka skaņa nevis izlido, bet izkrīt kā koka puļķītis no instrumenta.»
Ko jums nozīmē spēlēšana?
Ģirts: «To vairāk uztveru kā pienākumu. Kā mamma mūs iekārtoja Bauskas mūzikas skolā, tā līdz pat šodienai esam saistīti ar mūziku. Mācoties Bauskas mūzikas skolā, es un māsa spēlējām skolas lauku kapelā un nemitīgi koncertējām, spēlējām arī folkloras kopā «Ganiņi». Pēc tam bieži esmu muzicējis viesībās, tagad dažreiz uzspēlēju bērēs. Neturpināju mācīties mūziku, jo gribēju mieru, nevis nemitīgu koncertēšanu. Mācos Bauskas 1. vidusskolas 12.b klasē. Māsa reti ir mājās, un es varu kā kungs dzīvoties pa trim istabām.»
Laura: «Es mācos Jelgavas mūzikas koledžas trešajā kursā un spēlēju katru dienu, arī brīvdienās. Esmu iesaistījusies koledžas simfoniskajā orķestrī, VEF kultūras pils vijolnieku ansamblī «Kantilēna». «Piespēlēju» deju kopai «Ieviņa» Jelgavā. Muzicēju arī bērēs un viesībās. Es un brālis esam piedalījušies «Spietā» un Zemgales novada dvīņu salidojumā Jelgavā.»
Kā jūtaties, spēlējot bērēs?
Ģirts un Laura: «Mums ir neitrāla attieksme pret notiekošo, nav ko sevi lieki sāpināt.»
Vai paši esat sacerējuši kādu melodiju?
Laura: «Nav nācies sacerēt, bet bieži esmu improvizējusi.»
Ģirts: «Esmu sacerējis skaņdarbu minorā, bet par nopietnu to neuzskatu. Skaņdarbu izmantoju, lai nepietrūktos melodiju.»
Kāds varētu būtu sinonīms vārdam «mūzika»?
Ģirts: «Mūzika – tā ir skaņu māksla.»
Vai tu jūties kā mākslinieks?
Ģirts: «Gribētu justies, bet es apzinos, ka neesmu apguvis ne pusi no tā, kas būtu jāmāk, lai sauktos par mākslinieku.»
Laura: «Mūziku varētu dēvēt par izjūtu pasauli. Man ir svarīgi justies brīvi un izturēties dabīgi. Brīvuma izjūta ir pati labākā.»
Vai savu nākotni saistīsit ar mūziku?
Ģirts: «Noteikti ne, taču bez tās es nevaru iztikt. Regulāri klausos mūziku. Patīk «Radio Skonto» atskaņotā mūzika. Patīk arī komercmūzika, taču man ir kauns, ka to klausos, jo tā ir masu produkcija. Cienu austrumu tautu un flamenko mūziku. Man patīk būt gudrā sabiedrībā. Esmu mājāssēdētājs un reālists.
Patīk, ka man ir tik gari mati. Tas ir sava veida protests pret īso matu nēsātājiem. Mani ir ietekmējuši filmu varoņi, tāpēc tādus nēsāju. Man un māsai ir pagari mati, tādēļ mūs reizēm sajauc. Agrāk mums bija ļoti līdzīgas balsis.»
Laura: «Mūzika man ir sirdslieta. Labprāt klausos Lista klaviermūziku un Čaikovska skaņdarbus. Noteikti iešu studēt uz Latvijas Mūzikas akadēmiju. Mūzika man ir tikpat svarīga kā kosmētikas kursi, kā iešana uz kino, kā tortu cepšana, kā ceļošana.»
