«Tagad jūtos laimīga un brīva, jo katru dienu varu dzīvot, kā vēlos,» uzskata šodienas 60 gadu gaviļniece codiete ILGA DARAČŪNA.
«Tagad jūtos laimīga un brīva, jo katru dienu varu dzīvot, kā vēlos,» uzskata šodienas 60 gadu gaviļniece codiete ILGA DARAČŪNA.
Jaunībā Ilga negribētu atgriezties, jo viņas dzīve esot bijusi diezgan skarba: «Kopš 15 gadu vecuma Skaistkalnē sāku strādāt par slaucēju. Šajā darbā aizritēja 35 gadi. Mājās mani gaidīja trīs dēlēni – Modris, Edgars un Aivars. Tā sanāca, ka lielākoties viena pati viņus arī izaudzināju,» stāsta Ilga.
Skumjas domas aizmirst palīdz puķu kopšana. «Bauskas Dzīvei» Ilga saka: «Būtu atbraukuši vasarā, redzētu, cik daudzkrāsainos ziedos ir mans dārzs.» Ilga prot sarunāties ar ziediem, viņa jūt, ka tad arī pašai uzlabojas oma, rodas dzīvesprieks. Kaut arī Ilga dzīvo laukos, viņa pārliecinoši pauž, ka dvēselē ilgojas pēc pilsētas. «Jūtos vēl «friša», tāpēc bieži braucu ciemos uz Bausku pie dēlu ģimenēm.»
Ilga piekrīt apgalvojumam, ka bērni ir vecāku spogulis. «Dēli, tāpat kā es, ir diezgan lepni, tikai nedaudz viņi mainījušies, kad apprecējās. Pat mazmeita teic, ka esmu savādāka vecmāmiņa nekā citas, tāda lepnāka,» atklāj jubilāre. Viņai esot grūti saprast, ka daudzās ģimenēs nav saskaņas ar jaunajiem.
Ilgas vedeklas esot vislabākās. Ar Signi vīramāte divus gadus dzīvojusi vienā mazā istabiņā, tomēr varējušas saprasties. Izrādās, arī Signe vēlējusies, lai par Ilgu tiktu publicēts «Bauskas Dzīvē». Abas ar Signi labprāt gan Bauskas, gan Rīgas veikalos iegādājas jaunu tērpu. Esot Bauskā, Ilga apmeklē frizieri un sapucējusies brauc ciemos uz Rīgu pie māsas. Galvaspilsētā viņu sajūsmina rosīgā dzīve. Pastaigās pa Vecrīgu varot baudīt pilsētas rāmo un senatnīgo elpu. Jubilāre klusībā cer varbūt kādreiz pārcelties uz dzīvi Rīgā.
