«Esmu Mežāzis ar četriem radziņiem,» tā par sevi saka īslīciete LIGITA ZEIBOTE. Viņa dzimusi Kazas gadā, un tieši šodien ir Ligitas 35 gadu jubileja.
«Esmu Mežāzis ar četriem radziņiem,» tā par sevi saka īslīciete LIGITA ZEIBOTE. Viņa dzimusi Kazas gadā, un tieši šodien ir Ligitas 35 gadu jubileja.
Mērķtiecīgums viņai palīdzējis piepildīt jau sen lolotu sapni – kļūt par deju skolotāju. Pirms diviem gadiem Ligita absolvēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu. «Mācījos Rīgas 5. vidusskolā, kurā vairākus priekšmetus pasniedza vācu valodā, tā bija specializācija. Tāpēc, vidusskolu beidzot, nebija viegli izvēlēties – studēt vācu valodu vai mācīties par deju skolotāju,» stāsta jubilāre. Reiz stāvējusi pieturā un nolēmusi, kurš trolejbuss pienāks pirmais, ar to arī viņa brauks iesniegt dokumentus mācībām. Sagadījies tā, ka Ligita aizbraukusi uz toreizējo Kultūras darbinieku tehnikumu, un savu izvēli viņa nav nožēlojusi. Arī vācu valodas prasme joprojām esot laba.
Deja Ligitai ir sirdslieta. Jau no trīs gadu vecuma viņa sākusi apgūt tautisko deju soļus.
Gan viņai, gan brālim dvēseles esot tuvas mākslai. Toties vecāki esot lietišķi cilvēki, mamma – grāmatvede, tēvs – elektriķis. Ligitas brālis Māris Maskalāns ir kinooperators, strādā Vides filmu studijā. Viņa lente «Jumta likums» ir saņēmusi Kristapa balvu kā labākā dokumentālā filma un guvusi arī starptautisku atzinību. Tā stāsta par zīriņiem, kuri ligzdo uz Preses nama jumta.
Bauskā skolotāja Ligita Zeibote vada deju kopas «Mēmelīte» un «Mēmele». Mazie dejotāji nāk dancot, tikko sasnieguši trīs gadiņu vecumu, lepojas pedagoģe. Arī visi trīs Ligitas bērni – Kristaps, Mārcis un Katrīna – ir dancotāji. «Žēl, ka daudzi pusaudži neizprot tautisko deju skaistumu. Pieaugušie, kuri dejo «Mēmelē», man ir labi draugi. Gadu miju parasti svinam kopā, tieši manā dzimšanas dienā. Šogad viņi man dāvina biļeti uz grupas «Stomp» koncertu,» tā Ligita.
L. Zeibote atzīst, ka pat ziemas prieki viņai ejot secen, jo tiem gluži vienkārši nepietiekot ne spēka, ne laika: «Kad vēlu vakarā atnāku no mēģinājumiem, bez spēka iekrītu gultā. Dejošana prasa daudz fiziska spēka.»
Sarunas beigās jubilāre atzina, ka viņai ir kāds mazs noslēpums. Tas ir Rīgas vilinājums. Lielpilsētā Ligita jūtas brīva, citiem nepazīstama un spēj, laika izjūtu zaudējot, klīst pa romantiskajām Vecrīgas ieliņām. Diemžēl šai aizrautībai atrast laiku izdodas ļoti reti.
