Divu mūzikas pasauļu simfonija: čīgā sienāzis, cikādes klusi griež, basa ritmus sit bungas, notrinkšķ ģitāras stīgas.
Divu mūzikas pasauļu simfonija: čīgā sienāzis, cikādes klusi griež, basa ritmus sit bungas, notrinkšķ ģitāras stīgas. To visu izdodas dzirdēt tikai vasaras zaļumballē, kad līdzās laternas spilgti kodīgajam staram pār dejotāju galvām blāvu gaismu lej mēness.
Grūti pateikt, cik šajā vasaras izklaidē ir romantikas. Varbūt tas ir ienesīgs bizness, varbūt laikiem un tikumiem pāri stāvoša cilvēka vēlme būt tuvāk dabai.
Patīk fokstroti
Baušķeniece Marija Dāboliņa atceras savas jaunības balles Mēmeles krastos kā visskaistākos vasaras notikumus. Dažreiz deju laukumā nokļūts, ejot pa laipām uz Deviņzares salu. «Tas bija zāles nomīdīts laukums, kam apkārt aplikti soli. To parasti ierobežoja augoši koki, citreiz meijas. Vienā galā bija muzikanti, pretējā pusē stāvēja ieejas maksas iekasētāji. Varēja jau arī iesprukt nemaksājot, bet reti kāds tā darīja.
Man gan naudas nekad priekš dejām nebija, taču izlīdzēja kavalieri.
Nedēļas nogalē, vakaros govis mājās dzenot, pāris kilometru tālumā varēja dzirdēt vilinošās ragu mūzikas taktis «umpapā, umpapā». Tad steidzām ātri, ātri apkopties un uz balli prom. Vairumu meitu ballēs vilināja skaistā mūzika, valši, tango, fokstroti. Arī puiši lielākoties gāja dejot, nevis stutēties pie bufetes galda. Turp devāmies bariņā, lai padzertu limonādi, pacienātos ar kā- du konfekti, kādreiz malkojām arī glāzi alus,» tā M. Dāboliņa.
Virpuļo visu nakti
«Meitenes gan uz ballēm nāca vairāk nekā puiši, bet tie, kas bija ieradušies, pa malām neslaistījās, visi dejoja. Reiz pati sev uzšuvu baltu kleitu ar sarkanu katūnu, kājās uzāvu jaunas kurpes. Tovakar biju balles karaliene. Esot lidojusi kā bitīte no dejas uz deju līdz pat pieciem rītā, vēlāk stāstīja draudzenes. Citreiz ar kādu izskatīgu puisi tā valsējām, tā griezām, ka, tikai ballei beidzoties, pamanīju – mana krustmātes dāvātā zelta ķēdīte bija «aizvirpuļojusi», nokritusi un pazudusi. Līdzās valšu apļiem patika arī fokstroti jeb šiberēšana, dikti izskatīga bija kadriļa. Tad puiši un meitas varēja «izzīmēties,» atceras Marija Dāboliņa.
Lepojas ar tautastērpu
«Nereti tikai ausmas sārtie stari, iegaismojoties tauru zelta sānos, apklusināja muzikantus, un ballētāji, rasā mērkdami kājas, devās mājup. Bieži mājupceļš ievilkās. Ienākot sētā, manīju – mājinieki jau pošas rīta cēlienam. Vajadzēja vien viņiem piebiedroties. Vienalga, vai nakti saldi gulēts vai valsēts.
Lai gan zaļumballe bija jaunu meitu un puišu atpūtas sarīkojums, tajā netrūka arī vecāku cilvēku, precētu pāru. Dažreiz sievas uzvilka tautastērpu un devās uz zaļumballi, tā savu lepnumu, čaklumu izrādīdamas. Lai arī dejot smagajos Zemgales brunčos nebija viegli, tomēr visi redzēja, kāds tērps ir meitai,» stāsta baušķeniece.
Ņem meitenes, lai sasildītos
Dīdžejs Jax strikti nodala diskotēkas un diskoballes. Pēdējās tiek organizētas vasarās, pārsvarā estrādēs, lietus gadījumā vienmēr rezervē tiek turēts kāds kultūras nams. «Uz diskotēku nāk «tusēties», bet uz diskoballi – izdejoties, iztrakoties,» atšķirību skaidro Jax. «Ballē mūzika ir tāda, pie kuras var izlēkāties, iztrakoties, citādi ir auksti. Arī mēs, dīdžeji, ziemā aicinām līdzi meitenes, lai ir, ar ko aprunāties. Taču uz diskoballēm ņemam tādas, kas var mūs sasildīt. Arī publika vasarā jūtas brīvāk, ir izturīgāka, jo vairāk ir skābekļa. Ja kādam no dejošanas vai no kā cita kļūst slikti, viņš turpat krūmiņos vai uz soliņa paguļ, pamostas un turpina dejot vai arī dodas mājup. Diskoballes spēlējam aptuveni līdz trijiem četriem naktī, ilgāk jau arī dejotāji netur.
Laukos balles apmeklē arī gados vecāki ļaudis, viņi dejo pa savai modei, citi cenšas atdarināt jaunos. Dažreiz ir interesanti viņus pavērot.»
Tradicionāls dzēriens – alus
«Laukos vairums ballētāju atbrauc ar mašīnām, padejo, «pielejas», izguļas un dodas mājās. Tradicionālais ballētāju dzēriens ir stiprais alus, jo vienīgi to var nopirkt pēc pulksten 22. Biežāk diskoballes spēlēju Skaistkalnes pusē. Tur parasti ierodas dejotāji arī no Bārbeles, Ozolaines, Vecumniekiem, daži atnāk pāri upei no Lietuvas. Šādā kompānijā ballīte aizrit mierīgi. Kad atbrauc baušķenieki, viņiem vai katru reizi «sanāk kašķis» ar Vecumnieku puišiem. Iemesls nemaz nav zināms, tā iegājies jau sen.
Zaļumbaļļu apmeklētāju gaume un prasības arī ir atšķirīgas. Reiz Līgo vakarā spēlējām balli Vecumniekos, svētkos negribējām noslogot apsardzi. Pie mums pienāca dāma un lūdza uzspēlēt kādu krievu dziesmu. Atteicām, pamatojot, ka šī reize tādai mūzikai nav īsti piemērota. Tad pienāca «tāds būda» – dāmas kavalieris –, viņa prasības bija tik kategoriskas, ka nācās pāris krievu popmūzikas «pērles» atskaņot.
Parasti mūs dēvē par dīdžejiem, bet vasaras ballītēs nākas dzirdēt arī uzrunu «muzikants». Cilvēkiem patīk ballītēs, kurās skan gan dzīvā mūzika, gan ieraksti. Šāds pasākums ir krietni dārgāks, tādu nav viegli organizēt. Pērn patiesu gandarījumu sagādāja balle Bauskas estrādē, tajā spēlēja grupa «A-Eiropa» un skanēja ierakstu mūzika. Pasākums izdevās.
Šogad vasara negrib sākties, diskoballes vēl neesam rīkojuši. Ja naktī temperatūra zemāka par 15 grādiem, tad uz lielu dejotāju pieplūdumu nevar cerēt. Vasaras sezonu parasti beidzam augusta otrajā pusē,» vēstī dīdžejs Jax.
***
«Stundas laikā ir dejas zāle pilna, un ugunis deg, un bērzi smaržo kā zaļš jumts pār dejotājiem.
Es atmetu cepuri pakausī. Kā karsts viesulis mani sagrābj, kad es meitu pulkā ieraugu Almu ar draudzenēm. Es liekos viņas neredzot, bet trakot es gribu, pār visiem es gribu būt!
Un, kad sāk spēlēt, es ņemu Minnu un dancoju kā apmulsis. Saldais alus dzen asinis, un es esmu tik viegls kā vanags. Arvien trakāk un trakāk man gribas lidot.
Es atmetu cepuri vēl vairāk pakausī, noslauku sviedrus un saucu: «Puiši, dancojiet, ko sēžat! Meitas vecas paliks no gara laika!»
Un grīda dimd, un dejotāji smejas.
«Spēlējiet!» kliedzu muzikantiem, kad tie apstāj.
Kājas man kā uguns pilnas, es nevaru nostāt. Es ķeru meitas vienu pēc otras un griežu līdz nesamaņai. Visas viņas ir nokusušas, nosvīdušas. Drēbes padusēs slapjas, un briedīgās, veselās miesas, liekas, pārplēsīs vieglos katūna šuvumus.
Daudzās puķes krīt uz grīdas, un dejotāji tās samin. Rūgta smarža piekvēpina gaisu, un visi noreibst vēl vairāk. Es dejoju kā viesulis; uz mani skatās un raugās. Un daža laba meitene lūdzas: «Jāni, nu diezgan, nu es vairs nevaru! Lūdzams, mīļais Jāni! Nu es nevaru…»»
J. Akuraters «Kalpa zēna vasara»
