Esmu Vecumnieku pagasta sociālās palīdzības dienesta darbiniece. Mani ieinteresēja jūsu uzaicinājums pievērst uzmanību lauku sievietei, kā pamatā atziņa – «Sieviete spēj starot arī grūtībās».
Esmu Vecumnieku pagasta sociālās palīdzības dienesta darbiniece. Mani ieinteresēja jūsu uzaicinājums pievērst uzmanību lauku sievietei, kā pamatā atziņa – «Sieviete spēj starot arī grūtībās».
Pagasta lauksaimniecības organizatores Anitas Smilškalnes zināšanas un padomu vairāk vai mazāk izmanto 250 zemnieku saimniecību un apmēram tikpat daudz individuālo zemes apsaimniekotāju. Viņas īpašumā ir arī slaucamo govju ferma. Tajā strādājot, brīvdienu sev iekārtot ir diezgan pagrūti. Pašas trīs meitas gandrīz jau ievadītas patstāvīgā dzīvē. Tagad Anitai aizbildniecībā ir meitene, kura saviem vecākiem nebija vajadzīga.
Gunta Pātaga kopā ar vīru saimnieko fermā, kurā ir gan govis, gan cūkas. Katru dienu ir smags, grūts darbs, kas ne vienmēr pienācīgi tiek atalgots. Anita un Gunta var balstīties uz vīriešu stiprajiem pleciem.
Taču lielāku uzmanību vēlos pievērst tām lauku sievietēm, kuras ar dzīvi cīnās vienas un kurām mājās ir kupls bērnu pulciņš. Var jautāt, vai četri bērni ir daudz vai maz? Laukos tas ir daudz. Četri – tas nozīmē vismaz divpadsmit pāru apavu gadā, viss nepieciešamais skolai, vismaz trīs reizes dienā visiem gribas ēst, arī dažādi vīrusi uzbrūk…
Ilga Vecvagare audzina četrus pusaudžus, visi mācās. Viņa ir viena, kopš bērnu tēvs tā pavisam vienkārši, – pazuda. Ilgas vecāki ir miruši, tuvu radinieku, kas varētu palīdzēt, arī nav. Nekad nav dzirdēts, ka Ilga žēlotos par to, ka dzīve grūta, drīzāk otrādi, – viņa spēj uzmundrināt un palīdzēt citam pesimismā iegrimušam. Ilga strādā veco ļaužu pansionātā. Darbs nav no vieglajiem, bet jāpriecājas, ka ir iespēja strādāt.
Vecvagaru ģimenei ir neliela saimniecība, bet tās aprūpē trūkst vīrieša spēka un prāta. Ilga saka: «Ko nu tagad – puikas jau lieli, palīdz, cik spēj.» Viņa vienmēr domā un rēķina tā, lai no trūkuma vismazāk ciestu bērni. Smagi bija ierīkot apkuri dzīvoklī. Ilga tika galā arī ar to, nevienam palīdzību nelūdzot. Ilga atzīst: «Man jāiztur vēl desmit gadu, tad visi bērni būs kaut cik pie vietas, tad arī varēšu padoties!»
Anita Skurule dzīvo daudzdzīvokļu mājā ar malkas apkuri. Apmēram pusotra kilometra attālumā atrodas neliela saimniecība. Anita gan viena, gan kopā ar mazajiem divas reizes dienā iet apkopt lopus. Bērnu tēvs ir Černobiļas invalīds, ģimenē nedzīvo.
Anitai algotu darbu nav izdevies atrast. Viņa kopā ar dēliem izdara visu, jo par velti palīgu neatrast un maksāt nav ko. Vasarā pat siens tiek savests, zēniem stājoties zirga vietā. Regulāri ieņēmumi Skuruļiem ir par piena produktiem.
Jābrīnās, kā visu to var paspēt, bet Anita pagūst. Divas reizes nedēļā meitu viņa aizved uz pulciņu tautas namā, apmeklē visus skolas pasākumus. Un to nav maz, ja ģimenē aug četri bērni.
Vaicāju Anitai, kā izdodas būt tik stiprai? Viņa smej (un ļoti bieži). Vai mani bērni ir sliktāki, tāpēc, ka mums maz naudas? Nē! Un Anita cīnās!
