Gribētu izteikt savas domas par «Bauskas Dzīvē» 17. decembra numurā, lappusē «Ģimene. Manas mājas», publicēto rakstu par dāņu sievietes Lēnas likteni (publikācijas nosaukums – «Trīs dienas pēc kāzām vīrs aiziet pie citas»).
Gribētu izteikt savas domas par «Bauskas Dzīvē» 17. decembra numurā, lappusē «Ģimene. Manas mājas», publicēto rakstu par dāņu sievietes Lēnas likteni (publikācijas nosaukums – «Trīs dienas pēc kāzām vīrs aiziet pie citas»).
Vai tiešām sieviete, sešus gadus dzīvojot kopā ar draugu, nejuta divkosību un to, ka viņam ir cita sieviete? Vai tiešām vīrietis bija tik labs aktieris, ka prata notēlot mīlas jūtas pret abām sievietēm? Kur tad paliek sievietes sestais prāts un intuīcija, ka nespēj nojaust vīrieša jūtu neīstumu? Laikam esmu piemirsis, ka sievietes iemīlas ar ausīm. Sievietei varot teikt kaut vai simt reižu: «Es tevi mīlu!», viņai tas neapnīkot. Tāpēc jau patīk vīrieši, kuri prot skaisti runāt, glaimot un izteikt kaut vai melīgus komplimentus.
Cienījamās sievietes! Ne jau tie būs īstie mīlētāji, kuri smuki runā par mīlestību. Aiz skaistiem vārdiem viņi slēpj īstos nolūkus – tikai iegūt sievieti, lai apmierinātu baudkāri. Vajadzētu izprast skaisto vārdu plūdus, vai tiem ir kāda nozīme, vai tikai daiļrunāšanas māksla, lai iemidzinātu sievietes saprātu. Vai te būtu vietā teiciens, ka mīla ir akla? Bet vai tik akla, ka nespējam saskatīt dzīves īstenību? Labi, ka dāņu vīrietim vismaz ir saglabājusies pienākuma apziņa. Dabūjis zināt par grūtniecību, viņš salaulājās ar bērna māti, lai atbalstītu kaut vai materiāli. Kā ir ar mūsu vīriešiem? Viņi, dabūjuši dzirdēt, ka meitene gaida bērnu, piedāvā naudu abortam. Cits variants – vīrietis atstāj sievieti likteņa varā, lai tiek pati galā, kā grib.
Protams, mēs nevaram salīdzināt mūsu stipro dzimumu ar dāņu vīriešiem. Izcietuši piecdesmit gadu okupāciju un komunistu ideoloģijas jūgu, kur dominēja žagšana, melošana, krāpšana un lielīšanās. Cienījamās sievietes, vajag nopietnāku attieksmi mīlas lietās, citādi tas var sarežģīt visu turpmāko dzīvi. Vīrietī mīt tēviņš, kuram pirmā vietā ir dzīvniecisko dziņu apmierināšana, pārējais viņam šķiet mazsvarīgs.
Dāņu sieviete Lēna cer sastapt dzīvesdraugu, kurš palīdzētu audzināt dēlu. Sev draugu jau atradīs, bet vai bērnam tēvu – jāšaubās. Man zināms šāds gadījums. Vientuļā māte sastapa draugu, bet viņš lika viņai nodot bērnu adopcijā. Spriediet paši, vai pareiza bija šīs mātes rīcība?
Svešs bērns ir pirmais klupšanas akmens attiecībās, jo mātei vienmēr šķiet, ka jaunais tēvs nemīl viņas bērnu tā, kā vajadzētu, un sākas rīvēšanās.
M. SUPE
Saulainē