«Mana dzīvīte patiešām ir tikpat raiba kā dzeņa vēders,» tā šodien 50 gadu jubilejā atzīst Vecumnieku pagasta iedzīvotājs JURIS NIEDRA.
«Mana dzīvīte patiešām ir tikpat raiba kā dzeņa vēders,» tā šodien 50 gadu jubilejā atzīst Vecumnieku pagasta iedzīvotājs JURIS NIEDRA.
Dažādus darbus Juris ir veicis. Nu jau vairākus gadus viņš ir strādnieks Vecumnieku pagasta padomē. Jārūpējas arī par pašvaldības ēkas apkārtni. «Taisni vai prieks, ka strādājot varu baudīt arī savu aizraušanos,» teic Juris. «Man ļoti patīk rūpēties par ziediem.» Viņš cer, ka pagasta ēkas priekšā kādreiz īstenosies paša lolots sapnis: «No kādas ekskursijas atmiņā palicis iespaidīgs skats. Ap koku, skaisti apvijusies, ziedēja efeja. Ceru, ka arī šeit ar laiku izskatīsies tikpat brīnišķīgi, ja ap gobu apvīsies nesen iestādītās efejas.
Patiesībā esmu «dulls» cilvēks, kā man galviņā iešaujas kāda ideja, tā tik steidzu to īstenot,» tā jubilārs. «Virtuve ir vislabākā vieta, kur eksperimentēt ar ēdieniem. Izlasu receptes sākumu un tālāk turpinu pēc savas garšas.»
Pa virtuvi šiverēt Juris sācis jau jaunībā: «Nu sanāca tā, ka ar mammu apmainījāmies lomām. Viņai pie sirds gāja vissmagākie lauku darbi. Kamēr viņa strādāja, man vajadzēja gatavot ēst. Tā pamazām sāku un redzēju, ka man izdodas. Reiz gan nepaveicās un mans suņuks dabūja apēst sadegušo tortes biskvītu.»
Kulinārija ir Jura stiprā puse, par to pārliecinājušies arī viņa paziņas un svētkos lūdzot izcept kādu gardu kūku. «Ir tā – ja man pašam garšo, tad būs pa gaumei arī citiem,» spriež jubilārs.
«Sevi par zemu nekad neesmu novērtējis, vienmēr ir šķitis – arī es varu iemācīties dažādus darbus. Tā bija ar klūdziņu pīšanu, paņēmu grāmatu un pamazām izzubrīju, kā tas darāms,» stāsta Juris. «Pie moča remonta man nekad nevajadzēja ķerties klāt. To prasmīgi paveica mamma. Viņai tikai vajadzēja visu atskrūvēt vaļā, un vaina bija atrasta, atlika vien braukt uz Rīgu pēc jaunām detaļām. Arī kaimiņu automašīnas viņai nebija par grūtu salabot.»
Juris ir nolēmis sākt aktīvāku dzīvi. Varbūt atkal dejošot vai dziedāšot, jo rudens drūmās novakarēs nevar tikai sēdēt un lasīt liriku.
Bijis laiks, kad viņš spēlējis teātri. Atmiņā kāda jautri aizvadīta izrāde: «Toreiz Vecumniekos izrādījām «Skroderdienas Silmačos». Es, kā ierasts, biju Kārlēna lomā. Tā aizspēlējāmies, ka ne paši, ne režisors nejuta – netīšām esam izlaiduši vienu ainu. Tad nu gan bija smiekli! Uz skatuves uznāk Zāra un nesaprot, kas viņai jādara.»
