Kopš svētdienas vakara, kad Latviju sasniedza vēsts par uzlidojumiem Afganistānai, daudzus nomāc neziņa un bailes.
Kopš svētdienas vakara, kad Latviju sasniedza vēsts par uzlidojumiem Afganistānai, daudzus nomāc neziņa un bailes. Šādos brīžos galvenais, lai mums visdārgākais būtu drošībā. Manuprāt, svarīgi ir nevis valstsvīri, vadoņi un politiķi, bet gan ticība, sirdsprāts un mīlestība katrā no mums.
Samīļosim bērnus katru dienu, pirms dodamies katrs savās gaitās. Apkampsim viņus cieši, cieši, sakot, cik ļoti viņus mīlam un cik svarīgi mums viņi ir. Nebārsimies par nesaklātu gultu, izmētātām lietām, nenomazgātu tējas krūzīti. (Vai, cik man tas grūti nāksies, bet es centīšos.)
Piedosim saviem mīļajiem un mīļajām viņu kavēšanos un aizmāršību. Neturēsim ļaunu prātu uz kaimiņu, kurš mēdz nomest izsmēķi tieši pie mūsu dzīvokļa durvīm. Tam būtībā nav nekādas nozīmes, ja zemeslode pie mūsu visu kājām ir nolikusi lūgumu saprātam – glābt un pasargāt.
Pagājušā mēneša laikā, kopš notika gluži vai ar prātu neaptveramā nelaime Amerikā, esmu lasījusi daudzas liecības. Par cilvēkiem, kuru dzīvības izglāba nejaušības – nokavēts vilciens, pazaudēta biļete, aizgulēšanās, aizpļāpāšanās, kas pasargāja no iespējas nokļūt vietā, kur pēc mirkļa bija tikai uguns un nāve.
Taču īpaši mani satriekuši nostāsti par to, ko īsi pirms bojā ejas savējiem teikuši cilvēki no teroristu nolaupītajām lidmašīnām. Dzīves pēdējās pārdesmit minūtēs, jau zinot, ka izglābties nav iespējams, viņi zvanījuši tuviniekiem, nevis lai nosauktu savu bankas kontu numurus vai biznesa darījumu noslēpumus. Dēls steidzies pateikt mātei, ka tieši viņa ir bijusi vissvarīgākais cilvēks dzīvē. Sieva zvanījusi vīram, lūdzot viņu neaizmirst, ka jaunākā no viņu trim meitām naktīs mēdz mosties un raudāt. «Tu viņai būsi ļoti vajadzīgs,» sacījusi māmiņa jau uz mūžības sliekšņa. Vīrs, zvanot dzīvesbiedrei, atgādinājis, ka abu kopīgi stādītais rožu krūms pie mājas pavasarī atkal uzzie- dēs.
Vienā no televīzijas pārraidēm, kas bija veltīta nelaimīgo upuru piemiņai, zēns stāstīja, ka gribējis, bet nav paguvis atzīties tēvam par futbola bumbu, kas izsitusi kaimiņu mājas logu… «Piedod, mīļo tēt, es nekad vairs…» puisēns čukstēja, lūkojoties Amerikas tumšajās debesīs. Nekad vairs…
Tāpēc apstāsimies, pirms izejam no mājām, palūkosimies atpakaļ. Pārkāpsim pāri slieksnim klusi un mierīgi, nevis steigā un dusmās aizcērtot durvis.
Vai šodien jau samīļojāt savējos? Vai nolīdzinājāt strīdus un nesaprašanos? Starp citu, cik sen tas bija, kad atradāt laiku aprunāties ar savu veco māmuļu? Vēl to var pagūt, atliksim darbu, aizmirsīsim steigu, nekavēsimies būt kopā šodien, kamēr mēs vēl esam cits citam.
