Neformālā sarunā ar dažiem 11, 12 gadus veciem pusaudžiem mēģināju uzzināt, kā jaunieši uztver Latvijas jaunāko laiku vēstures nozīmīgu pavērsienu – 1991. gada barikādes. Gandrīz visi par šo faktu bija dzirdējuši, bet viņiem nebija it nekādas izpratnes par kontekstu. Turklāt līdzīgi notiek ne vien vēstures kolīziju uztverē, bet arī daudzās citās jomās. Mūsdienu bērni uztver pasauli kā atsevišķu, savstarpēji nesaistītu epizožu savirknējumu.
«Barikādes bija laiks, kad cilvēkiem nevajadzēja nākt uz darbu. Viņi varēja braukt uz Rīgu, kurināt ugunskurus, dzert tēju un būvēt barjeras, lai aizsargātos. Kāds viņiem gribēja uzbrukt, tāpēc vajadzēja celt barikādes, bet tomēr viņi jauki pavadīja laiku,» savu skatījumu atklāj viens no sarunas dalībniekiem.
Savukārt cits pauž izbrīnu par to, ka īpaši vajadzēja aizsargāt Radio namu, Latvijas televīzijas centru, un apgalvo: «Ja arī nebūtu radio un TV, cilvēki taču visas ziņas varētu izlasīt telefonā!» Nepilnos 30 gados kopš barikāžu notikumiem ir izaugusi paaudze, kas vispār nevar iedomāties dzīvi bez elektroniskajām sakaru ierīcēm. Acīmredzot, stāstot jaunajai paaudzei par valsts vēsturi, nav jāaizmirst arī gluži ikdienišķas lietas. Skolotāju vai vecāko ģimenes locekļu stāsti par pašu izjusto un piedzīvoto, manuprāt, ir daudz vērtīgāki nekā vēstures mācību grāmatu sausie, smagnējā terminoloģijā rakstītie teksti.
Daudzās skolās tiek rīkotas audzēkņu tikšanās gan ar barikāžu aculieciniekiem, gan politiķiem. Diemžēl labās ieceres nereti aizēno neiztrūkstošais uzstādījums «patriotiskā audzināšana». Bieži vien skaļie saukļi un aicinājumi mīlēt savu valsti sastāv nevis no runātāju personiskās pieredzes, pārdzīvojumiem, šaubām, bet no klišejām. Patriotismu vienkārši iemācīt vai ieaudzināt nav iespējams. Tāpēc man šķiet, ka vissvarīgākās ir pieaugušo sarunas ar jauniešiem par dzīvi. Bet mums ir jāizvēlas cita – brīva, atklāta, draudzīga – valoda bez izlikšanās.
